„Viņš ir tāds… Viņu visi mūsu daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāji necieš,” informācijas avots „Dzirkstelei” emocionāli komentēja konfliktsituāciju, kas izveidojusies patērētā ūdens pārrēķina dēļ. Nodomāju – tiek sakūdīti cilvēki. Iebildu, ka mums visiem ir jāsadzīvo vienā mājā, lai kāds mēs katrs būtu. Un galu galā runa jau nav par krekliem! Runa ir par mistisku noplūdi un par īsti nefunkcionējošu patērētā ūdens un kanalizācijas uzskaites/samaksas sistēmu, kuru mājas iedzīvotāji ir mēģinājuši sakārtot paši uz savu roku. Vai īsti korekti tas ir noticis, par to vēl var strīdēties. Protams, citus pamācīt ir viegli, ja neesi ieinteresētā persona. Taču skaidrs ir viens – personīgi apvainojumi nelīdzēs. Tā no mušas izpūstais zilonis tikai turpinās augt. Protams, sadzīvot vienā mājā reizēm grūti pat radiem, kur nu vēl svešiem cilvēkiem. Mājas vecākā uzdevums būtu mēģināt saliedēt mājas iedzīvotājus. Taču tā, lai neviens nejustos aizskarts tikai tāpēc, ka viņam ir citāds viedoklis, kas atšķiras no vairuma nostājas. Esam taču cilvēki, nevis… eži, kuri villojas, ja satiekas uz šauras taciņas, jo katrs grib būt noteicējs teritorijā, ja to uzskata par savējo. Vai tas nav paradoksāli? Aizvai-nots cilvēks nāk sūdzēties uz „Dzirksteles” redakciju kā uz pēdējo instanci, no kuras gaida ieklausīšanos savā stāstā, sapratni un aizstāvību! Protams, laikraksts nav tiesātājs. Laikraksts ir viedokļu apkopotājs, situācijas publiskotājs. Kas notiks tālāk, kā to visu komentēs sabiedrība, tas vairs nav „Dzirksteles” kompetencē.
