Apgalvot, ka ir tādi vadītāji, kas ne reizi nav braukuši ātrāk, nekā ir atļauts, droši vien būtu nepareizi, bet ir autovadītāju kategorija, kas to dara regulāri un apzināti. Īsti gan nevar saprast tam jēgu, vai no tā tiek gūts adrenalīns, bauda, prieks traukties pa šoseju, apdzīt automašīnas citu aiz citas, reizumis arī nepārliecinoties par redzamību un drošību un pa brīdim apdraudot citus braucējus ar savu agresīvo braukšanas stilu. Saeima pagājušajā nedēļā galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, palielinot naudas sodus par būtisku atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu. Pēc likuma stāšanās spēkā tiem, kas mīl traukties ar savu auto lielā ātrumā, turpmāk nāksies šķirties pat no divtik lielām naudas summām. Atbildīgās personas par šo lēmumu izsakās pozitīvi un cer, ka tas būs viens no veidiem, kā samazināt traģisko avāriju skaitu. Vai tas tiešām tā būs? Savulaik taču, piemēram, būtiski tika palielināti sodi par automašīnas vadīšanu reibumā. Vai tas mazināja pieķerto iereibušo šoferīšu skaitu? Var jau būt, ka kāds tomēr arī piedomāja pie tā, ka labāk to nedarīt, tomēr ir kategorija cilvēku, kam viss ir pilnīgi vienalga, un, lai vai kādi būtu soda mēri, viņi tik un tā atļaujas pārkāpt likumus. Domāju, ka līdzīgi būs arī tagad. Tā autovadītāju kategorija, kas regulāri pārkāpj noteikumus, darīs to arī turpmāk un cerēs – gan jau es nebūšu starp tiem, ko noķers. Var jau būt… Bet kādreiz tomēr tiešām vajadzētu padomāt, ka mēs visi uz koplietošanas ceļa esam vienlīdzīgi un visiem ir jādomā par drošību – savu un arī citu.
