Mārīte Korne, Gulbenes 2.vidusskolas psiholoģe
Jau pirms kāda laika, kad televīzija translēja raidījumu par šiem jautājumiem, man radās pārdomas, ka tā ir tikai viena maza daļa, kas izrauta no kopējās problēmas konteksta. Kāpēc viss ir mākslīgi radīts tā, lai vīriešus atbrīvotu no atbildības par viņa radīto bērnu? Tas ir tikpat nesaprotami, kā tas, ka radās noteikums, ka, piedzimstot bērnam, viņa dzimšanas apliecībā tur, kur jābūt minētam bērna tēva vārdam, tiek ievilkta svītra. Tā jau ir pati pirmā rīcība zaļās gaismas došana vīriešiem. Vīrietis atsakās atzīt savu bērnu, ievelk svītru, un viss ir kārtībā. Vai kāds ir pajautājis, kā jūtas bērns, kurš nekad nav redzējis savu tēvu un nu izrāda interesi, uzdodot jautājumu, kas ir viņa tēvs. Vai atbildei jābūt, ka tēvs ir svītra? Savā darba praksē esmu satikusi un runājusi ar daudziem bērniem, kam dzimšanas apliecībā tēva vārda vietā ir ievilkta svītra. Viņiem to ir grūti saprast, kāpēc tā? Tā šodien ir ļoti liela problēma. Kā tika pieļauta šāda rīcība, es joprojām nesaprotu! Praktiski vīrietim – bērna tēvam par savu bērnu nav nekādas atbildības. Kāpēc būtu jāpublicē alimentu jeb uzturlīdzekļu nemaksātāju vārdi? Tāpēc, ka daudzi no viņiem ir stājušies nevis vienās, bet vairākās attiecībās, kā rezultātā ir dzimis ne viens, bet vairāki bērni. Tā kā vīrietim nav šīs atbildības, bet ir tikai svītra, neviens pat nezina, ka viņam ir šie bērni. Uzskatu, ka tas ir absolūti negodīgi kā pret bērnu, tā viņa māti, kurai vienai jāuzņemas visa atbildība. Manuprāt, tā ir nesakārtota sistēma. Ja dzimšanas apliecībā vīrietis būtu ierakstīts kā konkrētā bērna tēvs, arī viņa personu apliecinošajos un citos oficiālajos dokumentos parādītos ieraksts, ka viņš ir bērna tēvs. Stājoties atkal jaunās laulībās, tas nepaliktu nepamanīts. Noklusējot, kas ir bērna tēvs, māte vēršas valsts iestādē, norādot, ka tēvs uzturlīdzekļus nemaksā, tāpēc, lai valsts piešķir pabalstu no uzturlīdzekļu fonda naudas. Piekrītu, ka nevar atstāt bērnu bez iztikas līdzekļiem, bet diemžēl no vīrieša netiek prasīts nekas. Tas nav pareizi. Liekat vīrietim strādāt kādu darbu, lai viņš varētu maksāt alimentus līdz brīdim, kad viņa bērns sasniedz astoņpadsmit gadu vecumu. Noziedzniekiem ir jādodas uz probācijas dienestu un jāstrādā. Līdzīgi būtu jārīkojas arī uzturlīdzekļu nemaksātājiem. Var jau publicēt alimentu nemaksātājus, bet šī rīcība būs kā piliens jūrā, ja netiks sakārtoti visi citi jautājumi.
Dailis Leimanis, uzņēmējs
Šobrīd ir grūti pateikt, vai šī alimentu uzvārdu publicēšana internetā kaut ko dos. Iespējams, ka tas kaut ko nedaudz izmainīs. Vismaz cilvēku domāšanu. Manuprāt, tie varētu būt ne vairāk kā divdesmit procenti alimentu nemaksātāju, kuri sāks domāt un rīkoties citādāk. Mēs dzīvojam laikā, kad par visu tiek runāts, stāstīts un radīts tik ārkārtīgi daudz, bet vai no tā kaut kas mainās? Aptuveni uz kādu nedēļu cilvēks varbūt domā par jauno informāciju, tad atkal tās vietā nāk cita, un viss aizmirstas. Informācijas plūsma ir tik nenormāli liela, ka cilvēks visam nespēj izsekot. Izlasīs alimentu nemaksātāju uzvārdus, brīdi padomās, sakot, redz, cik slikti, ka viņi nemaksā uzturlīdzekļus bērnam, un aizmirsīs. Uzvārdu publiskošana katrā ziņā alimentu nemaksātājam liek sarosīties uz kādu laiku, liek apzināties, ka ir bērni, liek mainīt situāciju. Protams, ja vien konkrētajam alimentu nemaksātājam ir iespējams kaut ko maksāt. Tie cilvēki, kuriem ir līdzekļi, bet viņi līdz šim alimentus nav maksājuši, to nedarīs arī pēc uzvārda publiskošanas. Savukārt cilvēkam, kurš neregulāri atrod darbu, ne vienmēr visam pietiek, jo ir jāmaksā komunālie un varbūt vēl citi maksājumi. Cilvēks pats saprot, ka nerīkojas labi, nemaksājot uzturlīdzekļus savam bērnam, bet naudas ir tik, cik ir. Būtībā cilvēki iedalās vairākās grupās. Nav jau tā, ka visiem alimentu nemaksātājiem ir lielas naudas kaudzes, un viņi šķiro, kam maksāt, kam nemaksāt. Labs piemērs šajā sakarā bija vienā no rietumvalstīm, kur alimentu nemaksātājam bankas liedz ņemt kredītus, liedz izbraukt no valsts un tamlīdzīgi. Kad cilvēkam tiek uzlikta aizliegumu nasta, viņš sāk domāt. Šādu uzvārdu publiskošanu daļa cilvēku vienkārši, tā sakot, laiž pār galvu.
Aigars Malcāns, lauksaimnieks
Alimentu nemaksātāju sarakstu vajadzēja nevis publicēt internetā, bet pielikt katrā pašvaldībā pie sienas. Kad nemaksātājs un strādāt negribētājs nāk uz pagastu prasīt pabalstu, tad uzreiz būtu redzams, vai viņa bērns ir paēdis vai nav. Man arī ir zināms cilvēks, kura bērnam uzturlīdzekļus maksā valsts. Viņš valstij ir parādā piecus sešus tūkstošus, turklāt viņš vēl pagastā skaitās kā maznodrošinātā persona. Vai tad tas ir pareizi? Uzskatu, ka likumos vajadzēja iestrādāt punktu, ka tad, kad pieņemu darbā jaunu strādnieku, man burtiski dažas dienas iepriekš tiek sniegta informācija arī par konkrētā cilvēka parādiem, viņa bērnu uzturlīdzekļu maksu un tamlīdzīgi. Tagad Uzturlīdzekļu fonds gaida, kamēr tiesu izpildītājs visu noskaidros. Paiet pusgads, kamēr rodas kaut kāda skaidrība. Iznāk, ka alimentu nemaksātāju bērnus baro valsts, bet tēvam par to nekas. Protams, nemaksātājs aizbildināsies, ka viņam nav darba, bet pats taču ir spējīgs pastaigāt, lai iet un meklē darbu. Pazīstu cilvēku, kurš tagad ir iestājies bezdarbniekos, jo no visām darba vietām par dzeršanu ir izlidojis. Tagad viņam kā bezdarbniekam maksās naudu, lai tikai viņš mācās angļu valodu. Kāda tam jēga?
