Sapnī redzēju mīļu cilvēku. Negaidīti atskanēja pazīstamā balss man aiz muguras: “Stāvi!” Atskatījos. Un vispirms ieraudzīju caurspīdīgu brieža ēnu. Un tad savu mammu. Viņa nāca man pretī priecīga un stipra. Nebijām viena otrai acīs raudzījušās 17 garas dienas. Pamodos satraukta, kaut sapnis bija ļoti ļoti labs. Ko gan man gribēja pateikt mamma, uzrunādama mani caur brieža totēmu no Tauriņu klana? Viņai mūžības vārti atvērās zem šī totēma zīmes, kurai pieder laiks no 21.maija līdz 20.jūnijam. Tas ir brīdis, kad zeme zied, kad gaiss smaržo, kad cilvēka dvēsele iegūst tik vieglus spārnus kā tauriņam. Kā noturēt, paturēt to, kam jālido? Nedrīkst. Nobirs zvaigžņu puteklīši no spārniem. Paņēmu dainu grāmatu un šķīru vaļā ar domu, ka tā, kas trāpīsies, būs man no mammas. Un atšķīru… “Laime, laime tai meitai, kas piedzima saulītē”. Iekāpu mammas čībās un domās mēs atkal bijām kopā. Mēs taču jau sen esam iemācījušās saprasties bez vārdiem. Mammu… Man tik ļoti pietrūkst tevis! Piedod! Mammu, “laime, laime tai meitai, kas piedzima saulītē”. Sarunāsimies caur gaismu, caur Jāņuguni, caur sveces liesmu! Un sapnī es atkal jau dzirdēšu tavu balsi, kas mani vārdā sauks. Mammu, es tevi redzēju sapnī un mana dvēsele arī lido, jo es zinu: tev nav bail tur, kur tu tagad esi. Tev nesāp. Tev ir viegli elpot. Un tu esi brīva kā tauriņš. Mammu, domājot par tevi, sirds kļūst viegla, jo tu man vēli nezaudēt spēju priecāties par dzīvi, meklēt tajā skaisto, labo. Meklēt to sevī un citos. Tas nemaz nav grūti, ja dzīvo mīlestībā.
