Laiks skrien, kad vēlamies to apturēt, un stāv uz vietas, kad kaut ko gaidām. Tuvu ir Adventes laiks.
Laiks skrien, kad vēlamies to apturēt, un stāv uz vietas, kad kaut ko gaidām. Tuvu ir Adventes laiks. Tas ir gaidīšanas un pārdomu brīdis, bet mums visvairāk saistās ar iepirkšanās drudzi. Cilvēki skrien pa veikaliem, gādā dāvanas, apģērbu un mielastu. Par galveno problēmu kļūst nekas cits kā naudas trūkums. “Galds ir vienīgā vienkāršo ļaužu brīvība, ko viņi savā novergotajā mūžā var atļauties,” atzīst dzejniece Anda Līce. Ja nav iespēju nopirkt kāroto, šķiet, pietrūkst arī svētku prieka.
Katru gadu no jauna nāk Kristus bērniņš. Šoreiz mainīsies gadsimti. Vai zemapziņā izjūtam slieksni? Ar devītniekiem rakstītajos gados esam ienākuši šaisaulē, ar devītniekiem rakstītajos paliek mūsu mīļie. Toties šaipus slieksnim jau tik daudzi šūpulīši sagaidījuši savus auklējamos. Spulgas acis veras pasaulē kā Ziemsvētku brīnumā. Mazas pēdiņas mācās nostāties uz mūsu mīļās zemītes. Kur gadu gaitā pazūd zaļās egles burvība un baltā sniega tīrība?
Patiesībā nekas nemainās – tās pašas rūpes, steiga, sāpes un prieks. Tās pašas politiķu un valstsvīru ķildas. Reizēm ir neizsakāmi grūti, un tomēr gribas dzīvot. Nemitīga knapināšanās rada naidu un atsvesināšanos. Ne jau visi tikai ēd un dzer. Cilvēki pavelk svītru zem sava gada. Šis laiks dod iespējas un noskatās, kā mēs izšķiežam sevi, apsīkstam un kļūstam neapmierināti ar dzīvi. Daudziem vienīgā ir cerība, ka bērni un mazbērni dzīvos labāk. Bet katrs var dzīvot tikai vienu dzīvi – tagad. Šķiet, ka traucē apstākļi. Varbūt vaina ir manā iekšējā nedrošībā un mazticībā? “Kaut kam lielam dzīvē ir jābūt, kas tevi savāc kopā, pieber miltus, samīca tik stingru mīklu, ka no tās var izcept maizi,” atzīst A.Līce.
Laiks ir mūžīgs. Bet dzīvs tas ir tikai tad, kad dzīvi esam mēs, kas to skaita ar saviem sirdspukstiem.
