Šķiet, šogad daudz skaļāk un biežāk nekā citas reizes izskan Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku vārds. Arī es biju daļēji šo svētku vērotāja, pateicoties Latvijas Televīzijai. Visspēcīgākās un pozitīvākās emocijas manī raisīja svētku gājiens. Bija interesanti vērot, cik radoši šim iznācienam ir gatavojušies kolektīvi, lai izceltos ar savu individualitāti krāsainā pūļa vidū. Visvairāk aizkustināja iespēja starp gājiena dalībniekiem redzēt latviešu diasporu kolektīvus. Mūsu laikos vecā “Čikāgas piecīšu” dziesma “Saldu dusu visiem maziem latvju bērniem, izkaisītiem pieaugušo pasaulē…” ir ieguvusi jaunu aktualitāti un smeldzīgu skanējumu. Tādēļ tik labi bija redzēt vismaz šajos svētkos mūsu bērnus atgriežamies mājās.
Protams, skumji, ka gājiena sākotnējās atcelšanas dēļ ne visi gribētāji tajā varēja paspēt iet. Uzskatu, ka atcelšana nebija pareizs izglītības ministres lēmums. Manuprāt, atcelšanas vietā piedalīšanās gājienā bija jābalsta uz brīvprātības principa un lēmums par iešanu vai neiešanu bija jāpieņem kolektīvu vadītājiem, kas vislabāk pārzināja savu audzēkņu veselības stāvokli un vecāku viedokli. Tas, vai ministres kundzei vajadzētu demisionēt, lai paliek uz viņas sirdsapziņas. Domāju, ka viņas lielākā kļūda ir ne jau gājiena atcelšana, bet gan tas, kas noveda pie šāda lēmuma – neuzticēšanās cilvēkiem un viņu spējai izlemt pašiem. Diemžēl tā ir visas mūsu valdības problēma. Atceros, kā prezidenta kandidātu debatēs Raimonds Vējonis izteicās, ka neatbalsta tautas vēlētu prezidentu, jo tauta nemācēs izvēlēties. Prezidenta kungam un ministres kundzei man gribētos teikt: “Jūs neesiet muļķu tautas prezidents un muļķu tautas ministre. Varbūt pamēģiniet uzticēties savai tautai, un, iespējams, arī mēs tad sāksim vairāk uzticēties savai valdībai!”
Uzklausījuja Inita Savicka
