17.oktobris – mans nelaimīgais cipars summā 8, kas lēmis grūtības, šķēršļus, nelaimes gadījumus, Saturna pātaga visu mūžu, kas “par velti” nedod nekā.
17.oktobris – mans nelaimīgais cipars summā 8, kas lēmis grūtības, šķēršļus, nelaimes gadījumus, Saturna pātaga visu mūžu, kas “par velti” nedod nekā. It kā gadu aizvējā man pienāktos viņa aizbildnība, jo, “spīdot” Mežāža zīmē, manā dzimšanas dienā, mūža otro galu sola labu.
Apmēram pēcpusdienā pa bērzu, liepu, pīlādžu, vītolu un egļu raibo gatvi nāk, somām apbruņojies, gara auguma vīrietis. Eju pretī – pazīstu Ilgoni! Mēnešiem sarakstāmies ar domu, ka viņš brauks uz Sviestakalnu saimniekot. Viņa vectēvs šo māju maniem vecākiem “iesvātoja” pirms dažiem gadu desmitiem, jo te dzīvoja vientuļa, apkopjama kundze, šīs mājas saimnieka otrā sieva. Brālēns, kas mani vēlējās precēt, kad pirmo reizi satikāmies jaunības plaukumā, noraidīts tuvās radniecības dēļ (brāļubērni), apņēma citu sievieti. Heimrāte, tā viņu sauca, pameta vīru ar mazu bērniņu. Imantam atlika nodot savu dēliņu radu tantēm auklēšanai. Taču vajadzēja arī skolā sūtīt, tāpēc nodeva zēnu bērnunamā. Reizēm apciemoja dēliņu, un pēc šīm reizēm Ilgonītis raudājis visu nakti…
Kad Imants apprec otru sievu un piedzimst īstais dēls, vectēvs liek Ilgoni izņemt no bērnunama. Bērnība salda viņam nebija – vienmēr visur vainīgs, sodīts un nicināts…
Mana dvēsele gavilē ņemt aizsardzībā cilvēku, kuram nav savu māju. Sieva viņu apmainījusi pret citu pēc desmit gadu kopdzīves, meita atsvešinājusies. Daudzās specialitātēs strādājis un gādājis, maz laika veltot ģimenei. Lūk, sekas redzamas.
