Priecājos no sirds, ka šīs nedēļas nogalē Gulbene svinēs Pilsētas svētkus, ka ne tikai pilsētas, bet arī pagastu ļaudīm un viesiem būs iespējams izbaudīt tik plašu svētku programmu, ka atkal ieskanēsies visa pilsēta, kā tas bija pirmajos Pilsētas svētkos. Apzinos, ka pasākumu organizatoriem šobrīd ir darba pilnas rokas, lai radītu prieku citiem, tomēr mierinu, ka svētku izdošanās dod gandarījumu arī pašiem. Tā vien šķiet, ka arī paši pilsētas ļaudis jau dzīvo svētku gaidās, cenšoties uzpost savus pagalmus un namu apkārtni. Katru dienu ducina trimeri un zāles pļāvēji, tiek ravētas dobes, stādītas puķes un radīti jauni dekoratīvi veidojumi arī pie uzņēmumiem. “Man taču arī jāsteidz dobes uzfrišināt. Būs svētki, skvērā notiks dažādi koncerti, cilvēki ies garām, citādāk teiks, redz, kā šīs mājas saimnieki nemaz nav svētkiem gatavojušies,” bilst sirmgalve, līkņādama pie dobes Ābeļu ielā. Viens otrs jau prāto, ka visa svētkos esot pārāk daudz, bet vienmēr jau cilvēks no plašās programmas izvēlas to, ko visvairāk vēlas dzirdēt un redzēt. Pat, ja nevēlas neko, var sēdēt tikai pie loga un vienkārši raudzīties cilvēku plūsmā. Arī tā neļaus par svētkiem aizmirst vispār. Es ar nepacietību gaidu iespēju pavērot kādu teātra izrādi, ieklausīties pūtēju orķestru sniegumā, aplaudēt pašmāju kolektīviem vai vienkārši ļauties mūzikas sintēzei. Būtībā svētki ir kā tikko uzplaucis zieds. Kā tas pievilina bites, tā svētki piesaista tuvus un tālus ciemiņus, dāvinot satikšanās prieku.
