Pēkšņi baznīcas logos parādījusies sarkana blāzma, un pie durvīm klauvēts ar vālēm un dzelzs stangām. Kaujas troksnis pieņēmies spēkā, un logos lidojuši akmeņi.
Pēkšņi baznīcas logos parādījusies sarkana blāzma, un pie durvīm klauvēts ar vālēm un dzelzs stangām. Kaujas troksnis pieņēmies spēkā, un logos lidojuši akmeņi. Tad durvis uzlauztas un baznīcā iebrukuši asinīm notraipīti karavīri, kurus vadījis kāds mūks ar vāli rokā. Ieraugot mierīgo dievkalpojumu, karavīri apstājušies, bet mūks tiem pavēlējis nevienu nesaudzēt. Pats sasitis svētos traukus un samīdījis tos ar kājām. Kad garīdznieki pret šādu rīcību iebilduši, mūks tos apspļaudījis un iebrukušajiem karavīriem uzkliedzis: “Nositiet šos visus bez žēlastības! Tāda ir Dieva griba, tas ir svētīts darbs!” Un turpat ar vāli vienu no zēniem nositis. Tam sekojis drausmīgs slaktiņš. Neviens nav pretojies, tikai bērni lūguši saudzēt viņu dzīvības. To visu vērojošais Rīgas zēns nav varējis mierīgi noskatīties, paķēris turpat kādu ieroci un niknumā iecirtis mūkam. Bet tad viņš pats saņēmis triecienu, viņam cauri izskrējis karstums un zaudējis samaņu…
Šī Rīgas vēstures epizode attiecas uz 1297.gadu, kad Rīgas virsbīskapam izdevās cīņā pret ordeni izmantot rīdziniekus, kas ordeņa cietoksni ieņēma un visus tā brāļus nogalināja.
