Latvijā, izrādās, līdz šim esot tikušas pārkāptas cilvēktiesības saistībā ar cilvēka privāto dzīvi, tāpēc nākšoties atteikties no personas koda pirmās daļas, kas satur cilvēka dzimšanas datumu, mēnesi un gadu. Rodas iespaids, ka tad jau mums visiem arī savas nozīmīgās dzimšanas dienas vajadzētu turēt noslēpumā un vispār nesvinēt. Personīgi es nekaunos no saviem gadiem, jo tie, kā dzied dziesmā, ir mana bagātība. Var jau būt, ka cilvēkiem, kuri arī astoņdesmit gados grib izskatīties kā trīsdesmitgadnieki, ir būtiskas šīs izmaiņas. Lai kā arī censtos veikt šīs izmaiņas personas kodos, tik un tā koda pirmā daļa daudzviet saglabāsies pa vecam. Valsts iestāžu reģistros varbūt kodā izmaiņas notiks automātiski, bet neticu, ka pensionāri un vēl citi ļaudis tagad par katru cenu centīsies dokumentos kaut ko mainīt. Nav jau īsti skaidrs, kas notiks ar cilvēku, kurš ir nonācis lielos parādos. Mums valstī ir tik daudz Kalniņu, Lejiņu, Bērziņu un Krūmiņu, kuriem arī vārds ir viens un tas pats. Viens Jānis Bērziņš ir parādā, otrs – ne. Dzimšanas gada un datuma nav. Ko tālāk? Šī pēkšņā ierunāšanās par personas datu pārkāpumu liek domāt, ka varbūt tas kādam kārtējo reizi ir izdevīgi. Kur tad vēl ar to saistītie izdevumi! Man šķiet, ka daudz vairāk un nopietnāk vajadzētu uztraukties par šo datu aizsardzību, nevis aizliegumu. Ir arī daudz citu problēmu, kas gadiem ilgi gaida risinājumu un salīdzinājumā ar šīm izmaiņām ir daudz svarīgākas, piemēram, veselības aprūpe, pensijas un citas. Ja ar tām galā netiekam, tad, lai radītu priekšstatu, ka kaut ko darām, mainām kodu.
