Viņsvētdien mēs ar sievu bijām mežā. Gribējām uzpildīt ģimenes maku ar melleņu naudu. Abi nopelnījām nieka 30 eiro. Tomēr bijām priecīgi arī par tādu papildinājumu pensijām. Taču sieva nolēma, ka turpmāk uz mežu brauksim vieni. Vairāk nekādas labdarības! Lai tā mana sievasmāte un švāģeris pat necerot, ka kādreiz vēl viņus ņemsim savā “žigulī”. Pirmkārt, saspiestībā ir grūti braukt un mazāk vietas ogu spaiņiem – uzskata sieva. Otrkārt, noteikti arī šoreiz būtu salasījuši vairāk ogu, ja nebūtu jātrin mēle un jākašķējas ar mūsu mīļajiem radiņiem. Es tā gluži nedomāju. Kopā jautrāk!
Kā tikām mežā, sāku raust ogas uzreiz ar diviem kombainiem – katru savā rokā. Sievasmāte skaudīgi nošņācās. Nosauca mani par sociālisma palieku. “Skaties, ka no locīšanās bikses nepārplīst! Raujies kā tāds udarņiks no komjaunatnes centrālās komitejas,” viņa izmeta. Šī pati, lūk, saudzējot dabu un lasot ar rokām. “Kādam jau ir jādomā arī par nākotni,” nopūtās sievasmāte. Izlikos, ka nedzirdu, bet viņa turpināja aizskart manu godu un cieņu: “Kas tad manu viedokli ņems vērā. Es taču no laukiem. Ne tā kā dažs labs – no reģionālās nozīmes centra! Padomā tikai, kas par glaunu nosaukumu! Tev, znotiņ, labāk piestāv alus vēders, nevis darba kupris, nepārpūlies.” Švāģeris ar vēl klāt piepurpināja: “Ko nu. Nosaukums vien palicis tam reģiona centram. Ne tur vairs ir centrālās slimnīcas, ne centrālās aptiekas. Pat telefonu centrāles nav! Tik vien ir kā centrālais pulkstenis un centrālā strūklaka.”
Sievasmāte uzklupa arī manam švāģerim: “Kas tev vārdu deva. Es vismaz dzīvoju pagastā, kas ir novada nozīmes centrs, bet tavs pagasts, dēls, ir tikai potenciālais centrs. Tu zini, ko tas nozīmē? Gribi visu un uzreiz, bet saņem neko un pakāpeniski! Tak jau esi bez darba palicis, bet pensija vēl tālu. Antons, rau, vismaz jau valsts maizē ir ticis.”
Juzdams, ka labi nebūs, izsludināju diplomātisko pauzi. Sasaucu sapulci un turpat uz celma uzklāju prezentācijas galdu. Švāģeris pieteicās par laistītāju, bet sievasmāte par tostu runātāju. Ogošana tika daļēji pārtraukta. Neiebildu, kad sieva atteicās mūs, pārējos, apkalpot. Ļāvu, lai turpina ogot. Labāk ir izteikt līdzjūtību, nekā iet palīgā! Principiāli ir tikai muļķi. Un tad beidzot arī es teicu savu sakāmo: “Re, mīļie radiņi, kā jūs tiecaties būt draugos ar mani!
Esat atkarīgi no manas labvēlības… tāpat kā novada centri un potenciālie centri ir atkarīgi no reģionālās nozīmes centra. Ja nebūtu manis, kas tad jūs ievestu mežā?”
Negribas nemaz sacīt, kas notika tālāk. Sievasmāte un švāģeris ļāvās centrtiecei. Es dabūju zilu aci un melleņu spaini galvā. Mani glāba centrbēdze, jo ņēmu kājas pār pleciem. Knapi salīgām mieru. Un arī tikai tāpēc, ka visiem bija jātiek mājās. Pa ceļam dziedājām: “Mazs bij’ tēva novadiņis, bet diženi turējās…”
