Katru dienu pamostoties uzreiz no rīta ieslēdzu radio, lai būtu lietas kursā, kas notiek pasaulē, lai pati bagātinātos. Strādājot bieži pārdomāju dzirdēto, saprotot, ka katram laikmetam ir savas problēmas. Mums ir raksturīgi vienmēr vainot citus. Nevajag tā darīt. Kļūdas vispirms katram ir jāmeklē sevī. Protams, arī pasaulē un mūsu valstī ir dažādi sarežģījumi. Ir Ukraina, kur notiek karš, iet bojā cilvēki. Daudz tiek runāts par bēgļiem, kas dažādu iemeslu dēļ bēg no savas dzimtās zemes tikai tāpēc, lai varētu mierīgi dzīvot. Tiek spriests, uzņemt viņus vai neuzņemt, ko iesākt tālāk ar viņiem. Es uzskatu, ka būtībā viņi ir dziļi nelaimīgi cilvēki. Visvieglāk jau ir šos bēgļus nosodīt, bet pamēģiniet katrs pats sevi iedomāties viņu vietā – bez mājas, bez dzimtenes, bez tuviniekiem, dzīvot neziņā par nākotni, par nākamo dienu! Tik daudz cilvēku noslīkst, apgāžoties bēgļu laivām. Padomājot tā ir drausmīga situācija un arī skaitļi. Kāpēc šiem cilvēkiem būtu jābēg? Starp bēgļiem ir dažādu ticību pārstāvji. Mēs varam šo cilvēku ticību pieņemt vai nepieņemt, varam viņus nosodīt, bet viņi visi ir piedzimuši kā cilvēki. Mēs taču zinām, ka arī Dievs mums visiem ir viens. Kā kurš to uztver, caur kādām prizmām paskatās, tas jau ir cits jautājums. Cilvēks bēglis tāpēc nav jānosoda. Es ticu, ka ir kāds augstāks spēks, kas visu sakārto.
Pensionāres Intas Gagaines pārdomas pierakstījusi Malda Ilgaža
