“ASK/Buki – Gulbene” komandā nu jau kādu laiku sevi pieteicis saspēles vadītājs, afroamerikānis Džarviss Mičels.
“ASK/Buki – Gulbene” komandā nu jau kādu laiku sevi pieteicis saspēles vadītājs, afroamerikānis Džarviss Mičels.
Viņš ir iegādājies angļu – latviešu vārdnīcu. Tajā gan esot ieskatījies tikai piecas reizes un pārliecinājies, ka latviešu valoda ir nežēlīgi grūta. Bet sasveicinoties viņš saka “čau” un beidzot sarunu – “paldies”.
– Cik ilgi tu esi Latvijā?
– Es esmu šeit, lai palīdzētu komandai “play – off” (izslēgšanas) spēlēs aprīlī. Bet es ceru, ka šeit būšu arī ilgi pēc tam un Gulbenes komandas sastāvā piedalīšos arī nākamā gada čempionātā. Šogad 19.martā pārgāju no BK “Klondaika /Zemessargs/ Cēsis” uz BK “ASK /Buki – Gulbene”. Kontrakts ar basketbola klubu “Klondaika/ZS/Cēsis” paredz, ka man nākamajā sezonā droši vien tur jāatgriežas.
– Vai viegli būt basketbolistam un pieņemt to, ka tik bieži mainās mājvieta?
– Kā basketbolistam tas pat ir patīkami – gūt citu pieredzi, bet kā cilvēkam tas nenākas viegli – pieņemt jaunu ģimeni, kurā dzīvo, pieņemt citu apkārtni. Basketbols var mazināt skumjas, kas rodas, esot tālu prom no mājām, ģimenes un ierastās vides. Tādēļ varu teikt, ka jūtos kā zivs ūdenī.
– Vai esi pieņēmis Gulbeni, kā šeit jūties?
– Es jūtos labi. Manuprāt, pozitīvais Gulbenē ir tas, ka pilsēta ir maza, ka šeit ir mīļa gaisotne, ikvienu cilvēku vari satikt ielās. Cilvēki ir draudzīgi un līdz šim neviens ar naidu nav teicis, ka esmu nēģeris (afroamerikāņiem norādījums “nēģeris” šķiet pazemojošs, viņi sevi dēvē par melnādainajiem – A.P.). Neziņa, kā es šeit iejutīšos un kā mani uzņems, vienkārši ir pazudusi un pagaidām mana pieredze, dzīvojot Gulbenē, ir lieliska. Pašlaik Gulbenē dzīvoju viesnīcā un esmu apmierināts.
– Kā esi iejuties “ASK/Buki – Gulbene” komandā?
– Es vienkārši esmu sajūsmināts. Basketbolisti no sevis atdod visu, dara to, kas ir viņu spēkos. Esmu sajūsmā par treneri Agri Galvanovski – viņš ir jauns, zinošs, prot pieņemt vajadzīgos lēmumus. Es ar patiku klausos viņa pamācībās.
– Un kādi ir fani? Vai rodas iespaids, ka Gulbenes iedzīvotāji pārdzīvo basketbolistu zaudējumus un uzvaras?
– Es katru spēli cenšos spēlēt kā pēdējo. Tiešām no sirds dziļumiem vēlos, lai skatītāji un “Buku” fani, mājās pārgājuši, atcerētos spēli. Viņi taču maksā naudu, lai redzētu spēli un labu šovu. Tādēļ ir jādara viss, lai viņi pēc spēles būtu smaidīgi. Vienalga, vai mēs zaudējam vai uzvaram, skatītājiem jādod labas emocijas, kas atstāj iespaidu arī uz dzīvi ārpus halles sienām. Es droši varu teikt, ka “Buku” fani ir vieni no labākajiem, viņi ir brīnišķīgi. Kad runāju ar draugiem, es vienmēr saku, ka viņiem nav pat nojausmas, cik vienreizēji ir Gulbenes fani – tik skaļi!
– Kādas izjūtas ir pēc spēles?
– Esmu nežēlīgi piekusis, pilnībā iztukšots, jo esmu atdevis visu, ko varēju. Pēc katras spēles es vēl ilgi par to domāju, izanalizēju, ko varēju darīt vēl labāk un jau sāku domāt par nākamo spēli. Basketbols ir garš process, un pieļautās kļūdas ir jāmēģina labot. Ja basketbolists pēc katras spēles paliek tāds pats un nemainās izaugsmē, pašam sliktāk. Basketbolā nedrīkst stāvēt uz vietas. Protams, pēc katras spēles es esmu ļoti izsalcis un izslāpis. Jā, viss ir tā, kā pēc kārtīga un smaga darba.
– Tu esi kreilis. Vai tam ir priekšrocības?
– Jā, tā ir mana priekšrocība. Lielākā daļa basketbolistu ir pieraduši spēlēt pret “labročiem” un tāpēc sagaida, ka es pārvietošos uz vienu pusi, bet es daudzreiz varu apiet bloku pavisam negaidītā virzienā. Man tas ļoti patīk.
– Kur ir tava dzimtā puse?
– Esmu dzimis un audzis Mičiganā. Biju tīnis, kad sāku nopietni spēlēt basketbolu. Smagi strādāju un drīz vien biju ātrāks un labāks par vienaudžiem. Profesionālais basketbols bija tas, kas interesēja – virsotne, uz kuru es tiecos. Kā katram bērnam, arī man bija favorīts – Maikls Džordans. Viņš laikam ir daudzu basketbola fanu iecienītākais spēlētājs neatkarīgi no tā, cik līdzjutējs ir vecs un kur dzīvo. Es vēlējos būt tieši tāds pats kā viņš – Maikls labi spēlēja, bija augumā garš, ātrs, tāds, kāds vēlētos būt jebkurš basketbolists. Bet tad es sapratu, ka nekad nebūšu tik garš, tik stiprs. Sapratu un pieņēmu to, ka esmu tāds, kāds esmu. Un arī ar to es varu izdarīt labas lietas.
– Vai skumsti pēc mājām, pēc Amerikas?
– Es skumstu pēc savām divām mazajām māsām. Mēs ģimenē esam trīs bērni, es esmu vecākais. Es cenšos labi spēlēt un smagi strādāt, jo es uztraucos par māsu dzīvi, par viņu komfortu. Mēs dzīvojām nabadzīgi. Dažreiz mums nebija ēdamā, elektrības un ūdens. Basketbolā Dievs mani svētīja, un es varēju palīdzēt ģimenei un māsām. Viņas to novērtē un ir laimīgas, un tas man sagādā milzīgu prieku.
– Ir taču grūti dzīvot vidē, kur daudzi cilvēki tevi nesaprot, līdz ar to neizprot, ko tu jūti un domā?
– Protams. Man gan pietiek arī ar to, ka man pasaka “hi!” (čau!), tad sirds tā patīkami ietrīsas. Patīkami, ja kāds sveicienam dod roku. Es esmu labs cilvēks, kas otru nevēlas grūst uz lāpstiņām pie zemes. Es uzskatu, ka viss atmaksājas. Es esmu bijis vietās, kur nevienu nepazīstu un man tur ir jāspēlē. Es esmu izdzīvojis, ticis tam pāri un ātri pieradis pie vietas. Arī tad, kad spēlēju Kalifornijā, Kanzasā un Ņūdžersijā. Man nav tādas problēmas, ka es nevarētu pieņemt kādu cilvēku vai vietu. Vienmēr cenšos pret cilvēkiem labi izturēties, smaidīt, dzīvot saticīgi. Un tāpēc 90 procenti vai pat vairāk apkārtējo arī pret mani labi izturas.
– Kā tev patīk Gulbenes meitenes?
– Meitenes ir skaistas, ieturētas. Protams, pastāv valodas barjera un tā traucē iepazīt cilvēku. Man vēl nav bijis randiņš. Redzams, ka meitenēm patīk “Buku” spēlētāji, ir interese. Arī mani ieraugot, viņas sačukstas, bet man neko nesaka. Ir arī dažas meitenes, kuras domā, ja ar viņām uzsāku runāt, man ir tikai viena doma – sekss. Tas, ka esam no dažādām valstīm, ar dažādiem uzskatiem un pieredzi, ir ļoti jūtams. Esmu draudzīgs un atvērts cilvēks, un man dažreiz tā patīk no sirds izrunāties. Es neesmu mīlas dēku meklētājs.
– Vai tev ir kāds liels nākotnes sapnis? Visu mūžu taču nebūsi basketbolists.
– Jā, man ir sapnis. Es gribētu būt cilvēks, kas var palīdzēt tiem, kas ir zaudējuši sapni – nabagiem, trūcīgajiem, apspiestajiem. Es gribētu būt tāds, kas var ietekmēt pasauli kā, piemēram, Muhameds Alī un Nelsons Mandela. Varbūt, ka basketbols man dos šādu iespēju – palīdzēt izmainīt pasauli.
Es izstāstīšu kādu patiesu gadījumu. Kad es kā basketbola komandas dalībnieks spēlēju Kalifornijā, sekretāre mūs aizveda uz Sanfrancisko. Tur bija daudz nabadzīgu cilvēku. Man kabatā bija 200 dolāri, un no tiem 25 es atdevu šiem cilvēkiem. Sekretāre toreiz iesaucās: “Kāpēc tā dari? Apstājies! Tev taču pašam šī naudiņa būs vajadzīga.” Bet Dievs svētīja mani, un man pietika naudas. Es vēl joprojām nedomāju par to, vai man ir nauda vai nav. Es arī ar mazumu varu palīdzēt citiem.
– Pēc tavas paļāvības var spriest, ka tu tici Dievam.
– Pasaulē cilvēkus var iedalīt divās daļās: tie, kas tic Dievam un tie, kas no Viņa baidās. Es ticu un esmu pārliecināts, ka Viņš ir šeit kā jebkura persona. Es lūdzu Dievu pirms ēšanas, gulētiešanas, kad pamostos, pirms spēlēm. Es neprasu, lai veiktos spēlē, bet lai Viņš atver manu prātu, lai veido manu attieksmi pret darbu. Es jūtu, ka Dievs uz mani skatās,un es negribu Viņu sarūgtināt.
– Vai Latvijā nav auksti?
– Ir aprīlis, un es esmu pieradis, ka šajā pavasara mēnesī varu staigāt šortos un “iešļūcenēs”. Tagad es vēl joprojām salstu – gan ārā, gan istabā. Tomēr – es vēl esmu dzīvs! Man ir divas segas, sildītāji. Baidos iet dušā, jo pēc siltā ūdens ir tik nepatīkami iziet aukstumā.
– Vai tu gribētu palikt Gulbenē?
Gulbene ir vieta, kas man vajadzīga. Es neesmu tāds, kam patīk “lielā” dzīve, milzīgas pilsētas, klubiņu apmeklēšana katru nakti. Man patīk miers. Rakstu dzeju, nedzeru, nepīpēju, nedaru neko tādu, kas man var kaitēt.
Es gribētu palikt šeit arī nākamajā sezonā.
