Melnām rokām, ziliem zobiem… Tāda šajās brīvdienās biju arī es, jo pievienojos mežu ķemmētājiem. Jutos lepna par divās dienās nopelnītajiem 17 eiro un dažiem centiem. Tas notika pirmo reizi manā mūžā! Šī nauda man diezin kāpēc saviļņoja vairāk nekā “Dzirksteles” redakcijā pelnītā alga, jo biju izturējusi meža “pirti”, dundurus, slāpes (jo, ak, vai, nebiju paņēmusi līdzi ūdeni) un fizisku (ne garīgu) muguras locīšanu.
Mēdz teikt, ka kapos mēs visi esam vienādi. Nav nemaz uz kapiem jādodas. Pietiek nonākt mežā. Un ar kombainiem rokās mēs visi kļūstam par ogotājiem neatkarīgi no izglītības, nodarbošanās, stāvokļa sabiedrībā un salasītā melleņu daudzuma.
Šajās dienās ogas vāc visi – gan pārdošanai, gan pašu patēriņam. Paši kaislīgākie, čaklākie un izmisušākie mellenēs dodas katru dienu. Iet kā uz darbu. Vai arī paņem zilo lapu un “slimo” mežā. Ogotāja amats netop lamāts, jo tas ir veselīgs darbs svaigā gaisā. Lai arī saprotam, ka tā savā ziņā ir labprātīga ļaušanās ekspluatācijai, kamēr melleņu kilograma cenu uzpircēji nav nolaiduši līdz vienam eiro, tikmēr ogotāji turpinās vākt ražu. Protams, ja vien netiks liegta kombainu lietošana. Vai tas ir iespējams? Noskaidroju, ka Gulbenes novadā pagaidām nekas tāds nedraud. Šādi ierobežojumi varētu būt spēkā vienīgi dabas liegumos, ja to paredz individuālie noteikumi vai pašvaldības lēmums. “Ja saudzīgi rīkojas. Mētras pieturot ar roku, nekam sliktam nevajadzētu notikt,” “Dzirkstelei” saka Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģionālās administrācijas vecākā valsts vides inspektore Ilze Pētersone. ◆
