Daudzi piekritīs, ka, šķērsojot septītās desmitgades finiša taisni, var rasties vēlēšanās kopā sapulcināt visus radus, draugus, bijušos darba kolēģus un vienkārši labus paziņas, kuriem lepni uzsist roku uz pleca: „Re, kā mēs vēl varam!”.
Tas gan nav vienīgais iemesls šāda veida izšķērdībai. Daudz būtiskāk ir plašai sabiedrībai darīt zināmu faktu, ka vēl kādam ir izdevies iekļūt to veiksminieku pulkā, kuri pārkāpuši vidējā dzīves ilguma robežu – vīriešiem tie ir sešdesmit astoņi gadi. Ne velti Norberta aicināto viesu pulkā bija tikai divi kādreizējie klasesbiedri, toties tā laika sešas meitenes vēl joprojām visas bija pie labas veselības. Dabisko matu krāsu gan saglabājusi tikai Maiga, lai gan vidusskolas laikā visas klases jaunkundzes lepojās ar zeltaino matu toni. Varbūt tās pārējās savulaik aizvainojušas anekdotes par blondīnēm? Vai varbūt vienkārši viņas vēlas būt krāsainas? Viena ruda, otra – bordo, trešā – sirmi rozā…
Lai arī Norberts jau pirms veselas mūžības mijis gredzenus ar Valentīnu, viņa skatiens arī todien ik pa brīdim meklēja Maigas zeltaino pakausi. Gluži kā kādreiz, sēžot skolas solā pāris rindas aiz viņas. Gribot negribot prātā virknējās jautājumi: „Interesanti, kā viņai klājas? Ir precējusies? Bērni ir? Kā viņai izdevies nenosirmot?”
Varētu jau pieiet un pajautāt, tikai Valentīna ne soli neatkāpās no Norberta sāniem. It kā nojauzdama, ka savulaik…
Bet, ko nu par pagātni. Todien Maigai blakus bija nosēdināts Valdis. „Tas jau laikam Valentīnas prāta darbs,” pie sevis nosprieda Norberts. „Viņa spēj būt greizsirdīga pat uz jauno strīpaino kaklasaiti, ko man uzdāvināja Valdis.”
Ar Valdi Norberts iepazinās pirms četriem gadiem, kad abi gandrīz mēnesi bija pavadījuši vienā palātā rehabilitācijas centrā. Viens tur nonācis pēc avārijas, otrs – pēc smagas darba traumas, tomēr, līdzīgas sāpes vienoti, abi sapratās lieliski.
Un ne tikai vienkārši sapratās – viņi sajuta viens otru kā tuvu un radniecīgu dvēseli, jo teikt – kā brāli, būtu par maz. Brāļi ne vienmēr viens otrā tik labi ieklausās, sadzird un atbalsta. Brāļi reizēm gadiem nesatiekas.
Valdis ar Norbertu toties satikās gandrīz katru mēnesi, lai arī abus šķīra vairāk nekā divi simti kilometru. Viņi sapratās no pusvārda, ko nevar teikt par Norberta un Valentīnas attiecībām un vēl mazāk – par Valda. Kopš dienas, kad neārstējama slimība izdzēsa sievas dzīvību, viņš dzīvoja viens, un kā pats teica – baidoties kādu citu meklēt. Ja nu neprotot sadzīvot?
Bez Valda nebija iedomājama arī šī svētku diena. Ja tā pavisam godīgi, tad tieši Valdis bija tas, kurš ieteica skaļi atzīmēt apaļo gada skaitli, uzsverot – tie tik būs gaidīšanas svētki! Mājas kārtošana, pucēšana, plānošana un rēķināšana. Labāka iemesla kārtības ieviešanai neatrast! Turklāt arī Valentīnai būs darba pilnas rokas, un Norberts varēs atpūsties no nemitīgās pieskatīšanas. Rezultātā – pats patīkamākais: dāvanas un seno draugu un paziņu apskāvieni.
Tieši šajā brīdī Norberts jau atkal bija iedomājies Maigu. Pēdējā laikā viņš arvien biežāk kavējās skolas gadu atmiņās. Tā laikam ir nepārprotama novecošanas pazīme…
Nācās Valdim piekrist: „Protams, kā gan citādāk!” un domās piebilst: „Kur gan vēl labāks iemesls satikt Maigu, ja ne paša jubileja, uz kuru ciemos var aicināt visus klasesbiedrus! Gan jau radīsies kāda izdevība viņai atkal ieskatīties acīs. Tik brūnās, kā tikko izšķīlušies kastaņi… „
Laikam jau pārāk daudz Norberts sievai bija stāstījis par vaļsirdīgajām sarunām ar Valdi, par paša vēlmēm un nerealizētajiem sapņiem. Izvietodama galda kartes, viņa nebija ņēmusi vērā jubilāra vēlmes un Valda sēdvietu ieplānojusi patālu – aiz meitas ģimenes un znota piederīgajiem. Diemžēl Norberts to pamanīja krietni par vēlu, kad dēla un meitas pavadīts, svinīgi tika nosēdināts galda galā. Tikai tad, tuvumā nesastapis Valda skatienu, viņš ievēroja attālumu, kas viņu šķīra no labākā drauga. Jā, un arī no Maigas. Kaut ko izmainīt pastāvošajā secībā nozīmēja – sabojāt svētkus sev un citiem. Valentīna necietīs iejaukšanos viņas izveidotajā kārtībā…
Pēc ceturtā vai piektā tosta par jubilāra veselību, veiksmi un sapņiem, kāds mudināja namatēvu un namamāti iesildīt deju grīdu. Tūlīt jau viņiem pievienojās arī citi, un Norberts ar skaudību noskatījās, cik graciozi Maiga iegūlusi Valda rokās.
Vēlāk ar jubilāru parunāties vēlējās tālāk dzīvojošie radi, bijušie darbabiedri, un doma par iespējamo sarunu ar Maigu atkāpās. Abiem kopīgs palika vien tas īsais mirklis, kad jubilāru sveicot, satikās rokas un vaigu pakņudināja Maigas elpa.
Ar Valdi saskandināt Norberts gan atrada laiku, bet tūlīt jau blakus uzradās Valentīna un, ieķērusies Valdim elkonī, mudināja uzmeklē Maigu – lai taču viešņa neskumstot vienatnē. Draugs iztapīgi paklanījās un, atvainojies Valdim, nozuda.
Norberts jutās tik noguris kā vēl nekad.
***
Uz Norberta jubileju Maiga devās ar divējādām jūtām. Kaut kur dziļi zemapziņā vēl gruzdēja skolas laika smeldzīgā mīlestība, kas tolaik pārtūka viņai nezināmu iemeslu pēc – Norberts vienkārši pazuda, nesakot ne vārda. Vēlāk par viņu tika stāstīts daudz kas, tomēr Maiga tam neticēja. Gaidīja mīļoto atgriežamies – no klejojumiem, no armijas, no citas dzīves. Norberts atgriezās, tikai viņš vairs nebija viens. Valentīnai uz rokām ķepurojās mazulis.
Maiga izlēma ātri – Visvaldis sen vēlējās ar viņu salaulāties. Piecpadsmit kopdzīves gados viņa ne reizi nenožēloja, ka pieņēmusi šo lēmumu. Abu laulība tika svētīta ar diviem bērniem. Diemžēl viss dzīvē kādreiz beidzas. Arī dzīve, dzīvība. Visvaldis izdzisa viņai uz rokām.
Tagad, ierazdamās Norberta mājās, Maiga necerēja atrast atbildes. Viss jau bija izsāpēts. Viņa vienkārši vēlējās satikt bijušos klasesbiedrus un iztālēm palūkoties, kā nokārtojusies Norberta dzīve. ◆
(Turpinājums sekos)
