Ir atkal aizritējis gads, un svinēsim Lieldienas – svarīgākos kristiešu svētkus, kad piemin Kristus augšāmcelšanos pēc sišanas krustā.
Ir atkal aizritējis gads, un svinēsim Lieldienas – svarīgākos kristiešu svētkus, kad piemin Kristus augšāmcelšanos pēc sišanas krustā. Bet cik svinīgus un jaukus šos svētkus izjūtam šodien?
Daudzi ir atzinuši, ka viņiem Lieldienas nesaistās ar baznīcu un kristiešu tradīcijām. Viņi vienkārši priecājas par pavasara atnākšanu un dāvina cits citam krāšņi krāsotas olas, kas, laikam ejot, ir simbolizējušas noslēpumainību, burvestību, ārstniecisku līdzekli un barību.
Visatraktīvākā ir visiem zināmā Lieldienu tradīcija – sišanās ar olām. Ja ola saplīst, tā jāatdod tam, kurš to saplēsis. Tāpat neatņemama Lieldienu tradīcija ir šūpošanās. Senie latvieši to darīja cerībā pavairot linu un kaņepju ražu, kā arī, lai vasarā pasargātu sevi no odu un citu kukaiņu dzēlieniem. Tagad šūpojamies, jo tā ir pierasts.
Bērni tic, ka olas svētkiem sarūpē Lieldienu zaķis. Latviešu interpretācijā Lieldienu zaķis ir cēlies no tā, ka truši šajā laikā strauji vairojas. Arī olas salīdzinājumā ar ziemas periodu pavasarī vistas dēj vairāk, tāpēc tās kļuva par neatņemamu Lieldienu sastāvdaļu. Olas krāsojam dažādās krāsās, simbolizējot pavasara saules staru un varavīksnes daudzkrāsainību.
Man Lieldienas nav mīļākie svētki, tomēr patīk dažādas izdarības – šūpošanās, olu krāsošana un apziņa, ka atnācis pavasaris. Tomēr šorīt pamostoties, sapratu, ka ir kas tāds, kas svētku noskaņu sabojā, pirms tie vēl sākušies. Tās ir Lieldienu atlaides. “Pērciet, pērciet, pie mums ir lētāk!” – tā sludina gandrīz visu tirgotāju reklāmas vai skatlogi. No drukātajām reklāmām pretī raugās pūkaini garauši, kas arī aicina izmantot izdevību nopirkt lētāk. Bet daudzi cilvēki jau ir sapratuši, ka tas it nemaz nav lētāk, jo piedāvā ļoti niecīgu atlaidi. Manuprāt, var pat teikt, ka Lieldienu zaķa simbols tirgotāju vidū ir tikpat novazāts kā Ziemassvētku vecītis – katrā reklāmā, katrā skatlogā, katrā akcijā. Lielāks – mazāks, tievāks – resnāks, draudzīgāks – draudīgāks, bet vienmēr – vairāk vai mazāk līdzīgs pašam.
Neapšaubāmi, dzīve rit uz priekšu, viss mainās, modernizējas un “izdzīvo, kas pārmainās”. Kam dzīve sākas tikai tagad, pieņems to tādu, kāda tā ir. Kas piedzimuši agrāk, to tik vienkārši nevar, jo “kad mēs augām, tā nebija”. Bet labāk ļausim Lieldienu zaķim darīt savu darbu – sarūpēt bērniem skaisti krāsotas olas un paslēpt visdažādākajās vietās, lai nezūd intriga tās meklēt. Nevajag ielikt zaķa jau tā smagajā grozā atlaižu krāvumu. Rotāsim telpas ar pūpoliem, plaucētiem bērzu vai lazdu zariem un dāvināsim cits citam skaisti krāsotas olas! Lai jums gaišas un saulainas Lieldienas!
