Lieldienās rajona padomes sabiedrisko attiecību speciāliste un Lejasciema pagasta laikraksta “Pagalms” veidotāja Jana Igaviņa labprāt meklē, krāso un ripina olas, kā arī piedalās Lieldienu pasākumos, bet atsakās no olu ēšanas.
Lieldienās rajona padomes sabiedrisko attiecību speciāliste un Lejasciema pagasta laikraksta “Pagalms” veidotāja Jana Igaviņa labprāt meklē, krāso un ripina olas, kā arī piedalās Lieldienu pasākumos, bet atsakās no olu ēšanas.
“Man negaršo olas, tāpēc uzturā tās nelietoju. Vainojams aizspriedums. Pirms vairākiem gadiem žurnālā izlasīju rakstu, ka olu lietošana uzturā kaitējot redzei. Ar to pietika, lai es no tām atteiktos,” stāsta Jana.
Lieldienas Janai saistās ar ģimeni un latviešu folkloru, jo kristietība nav viņas būtība. Janas meitai Laurai šīs būs devītās Lieldienas, tāpēc viņa vienmēr centusies izdomāt kaut ko interesantu. Par tradīciju kļuvusi olu meklēšana tuvējā mežā. Īpaši saistoša tā bijusi meitai, jo vienmēr starp vistas olām bijusi arī kāda “kinderola” vai šokolādes ola. Tradicionālais gājiens uz mežu pie Lieldienu zaķa notiek arī tagad, lai gan Lauru pārliecināt, ka zaķis ir olu dējējs, vairs neizdodas.
“Mūsu mājās Lieldienas ieskanējās Pūpolsvētdienā, kad abas ar meitu viena otru nopērām. Tētim no pēriena izdevās izvairīties. Svētkiem sākām gatavoties pirms diviem mēnešiem, krājot sīpolu mizas. Parasti krāsojam 20 olas, izmantojot dažādus dabas materiālus – zemeņu lapiņas, zāles stiebrus, pelavas, putraimus, alkšņu mizas un citu. Man ir nepieņemamas sintētiskās krāsvielas, ko pārdod veikalā. Dzīvoju skaistā, ekoloģiski tīrā vidē, kāpēc šo jaukumu neizmantot,” uzskata Jana.
Olas parasti krāsojot iepriekšējā vakarā pirms Lieldienām, lai svētku rītā mājās valdītu svētku noskaņa – galds būtu rotāts ar pūpoliem, krāsotām olām un Lieldienu tematikai piemērotu galdautu. Tad visa ģimene dodas uz kādu pasākumu, kur noteikti izšūpojas, lai vasarā nenāktu miegs.
“Lieldienās cilvēkiem jādodas dabā, jo tie ir visas dzīvās radības atdzimšanas svētki, kam piestāv jautrība,”saka Jana.
