Aizsprostojas pods. Neiet prom ūdens un viss. Ko darīt? Dabūju trosi un sāku verķēt podā iekšā. Kaut ko aizķeru, velku ārā. Kā tikai tur neatrodu! Ticiet vai ne – apakšbikses, brilles un zelta gredzens piedevām! Protams, viss vienos sū… Nu gan es bļauju. Sievai no bailēm mati saceļas stāvus. Prasu, ko vēl viņa podā ir paslēpusi. Lieku, lai visus atradumus nomazgā. Sieva saka, ka nav vainīga. Tas viss piederot mūsu bērniem. Precīzāk sakot, meitai. Viņa pie mums, ziniet, pastāvīgi nedzīvo. Jau sen ir pieaugusi. Brauc pie vecākiem tikai gostos. Viņa mums ir liels cilvēks. Roku rokā ar valdību strādā. “Nu lai viņa tikai atbrauc mājās, tad redzēs,” es iebrēcos. Pieradusi, saproties, pie pārāk labas dzīves… Tualetes papīra vietā izmanto visu, kas pa rokai. Domā, ka mājās tāpat varēs? Tā nebūs! Es turpinu ķimerēties, jo varbūt viņa mūsmājās tualetē ir arī naudas maku noslīcinājusi. Pods neiztur tādu spriedzi. Pār-plīst pušu. Tualete pludo. Sieva raud, vaino mani. Pods taču kalpojis, kopš mēs ievācāmies šajā dzīvoklī pirms 60 gadiem…
Zvanu meitai un cietā balsī noprasu: “Čau! Kā tev iet, mazulīt?” Šī atbild saldi un mazliet nevērīgi: “Labi tēti. Ko gribēji? Runā ātri! Man nav daudz laika. Raimonds uz mani gaida.” Jūtos saintriģēts, jau manāmi atkusis meitu tincinu: “Ko? Vai tiešām Pauls?” A šī pretī nepacietīgi čukst: “Ne taču, Bergmanis. Un Edgars arī.” Klausulē tagad jau jokoju: “Vai tad purva bridējs tev kanti sit?” Bet meitas balsī ieskanas steiga: “Nu ja. Rinkēvičs. Un Uldis Augulis arī tepat! Es nevaru vairāk runāt.”
Kūstu: “Labi, labi meitiņ. Ceru, ka vienu no viņiem reiz saukšu par savu znotu.” Meita aizsvilstas: “Ai, tēti. Nemaz neceri! Ne ar vienu no valdības! Es nejaucu darbu ar privāto dzīvi.”
Re, es meitai pasaku vārdu, bet viņa man pretī divus! Ak… Saprotu, ka saruna ir jābeidz un samiernieciski savai atvasei saku: “Pasveicini no manis labklājības ministru, palūdz, lai palielina mums ar māti pensijas…” Bet meita vairs manī neklausās, tikai klausulē nosprauslo: “Par pensijām labāk runāt ar Laimdotu.” Un saruna pārtrūkst.
Tieši tajā brīdī pie mūsu dzīvokļa durvīm kāds zvana. Izrādās – mājas vecākais. Atnācis esot parunāties. Saka – kaimiņi par mums sūdzoties, mēs esot šos nopludinājuši ar sū… A es vairs par tādiem sīkumiem nespēju domāt. Laimīgs lielos: “Es tikko pa telefonu pļāpāju ar savu meitu. Viņa stāv Ministru kabinetā un runā ar premjeri kā es tagad ar jums. Strādā kopā. Ir ļoti aizņemta. Nav daudz laika ar tēti paklačoties.”
To dzirdot, mājas vecākajam aptrūkstas elpas. Viņš kāsē. Mana sieva šim padod ūdeni. Kad mājas vecākais atgūst elpu, sāk mums ar sievu atvainoties. Viņš kaimiņiem ātri muti aiztaisīšot. Tūlīt izsaukšot santehniķi, lai podu nomaina. “Cik tas maksās?” jautāju es. “Ko jūs, necik! Apmaksāsim no mājas apsaimniekošanas naudas,” saka mājas vecākais un jau zvana no sava mobilā telefona, lai pieteiktu avāriju.
Ko lai saku. Mana meita… cep un vāra, uztur Ministru kabineta fizisko formu. Viņas labā slava atnāk līdz mūsu miestam. Atliek man tikai pieminēt meitu, un visas problēmas atrisinās pašas no sevis. Un mums savā privatizētajā dzīvoklī nav jātērē neviena kapeika par poda nomaiņu. Turklāt vēl arī zeltu tur esam atraduši. Tā, lūk!
