Ralfs Rubenis, mūziķis no Stāmerienas:
Lielas jēgas no žoga uz robežas nav. Ja nu vienīgi runa ir par tā saucamo zaļo robežu. Nevarēs tik brīvi pastaigāties. Tā būtu iespēja ierobežot pārtikas, alkohola, citu preču nelegālo apriti un cilvēku kontrabandu. Vismaz dzīves apgrūtinājums būtu. Papildu šķēršļu josla, kas jāpārvar. Bet politiski žogs neko neizsaka. Tas var būt tikai žests. Reāli būtu maz labuma. Zaļajā robežā jebkuram žogam var izkniebt caurumu, ja vien tas nav “Ķīnas mūris” kā filmā ar pieslēgumu elektriskajai strāvai. Tad gan būtu savs kreņķis dažiem.
Aldis Dreimanis, zemnieks no Jaungulbenes
Ķīnas mūris pat reiz sabruka. Kam mums būvēt žogu uz Krievijas robežas? Lai atkal uz šā finansējuma rēķina kāds sev nopelnītu miljonus? Tautai tas nav vajadzīgs. Mums vajag atjaunot sadarbību ar Krieviju, nevis žogu celt. Mēs 100 gadus neesam Eiropas Savienībai vajadzīgi. Mums vajag Austrumu tirgu, vajag ekonomisko sadarbību ar Krieviju. Kad mums vairs nebūs ierobežojumu šajā tirgū, es varu galvot, ka pēc 10 gadiem būs bruģēts ceļš uz katru lauku sētu Latvijā. Ir jāuztur abas kaimiņattiecības jebkurā līmenī. Ja mans kaimiņš sēj rudzus, arī es sēšu, jo viņš manus miežus nekuls, kombainu nesmērēs, bet rudzus nokuls. Krievija dara, kā grib. Un mēs nevaram to ignorēt. Mums drīzāk tuvāka ir Krievija, nevis Rietumeiropa. Es runāju par ekonomiku, nevis politiku, kaut viena izliet no otras. Ja mēs nedomāsim, kā uzlabot attiecības ar Krieviju, pēc 15 gadiem Latvija būs pilnīgi tukša no cilvēkiem.
Biruta Rukmane, skolotāja no Beļavas
Novadam ir sadraudzība ar pašvaldībām Krievijā. Lielā politika nav no mums atkarīga, mums ir cilvēciskās saites ar Krieviju. Negribētos saasināt attiecības ar kaimiņvalsti. Abu valstu robeža nav mums deguna priekšā, tāpēc politiskie jautājumi liekas attālināti. Mums ir daudz cita, par ko domāt. Bet, ja nu jāpasaka savs viedoklis, būvēt vai nebūvēt žogu uz robežas ar Krieviju, es teiktu, ka drīzāk gan ne. Ko mēs ar to izdarītu? Neko labu. Latvijā daudziem ir radi Krievijā. Iedzīvotāji savulaik ir saprecējušies, saradojušies. Arī man ir radi Pēterburgā un citur Krievijā. Saasinātās politiskās situācijas dēļ tagad esam savstarpēji atsvešinājušies, netiekamies, neuzturam kontaktus. Starp mums jau ir psiholoģiskais “žogs”. Aizbraukt ciemos uz Krieviju tagad ir problemātiski. Nav vienkārši nokārtot vīzas.
Kādam nolūkam vispār vajadzīgs žogs? Maldīga ir doma, ka tas pasargātu. Salīdzinājumam varu teikt, ka arī privātmāju un tās iemītniekus, viņu mantu žogs nepasargā. Manuprāt, nekas nevar aizvietot dialogu un mierīgas sarunas. Tādā ceļā var atrast kopsaucējus un risināt problēmas.
