Vienmēr esmu apbrīnojusi Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārstu, reanimatologu Pēteri Kļavu, kurš savu izteikumu dēļ tiek uzskatīts par vienu no skarbākajiem ārstiem. Ar interesi lasu viņa pārdomas dažādos preses izdevumos, cienot viņa tiešumu un bezbailību runāt par problēmām, par kurām daudzi klusētu. Viņam ir tiesības tādam būt, jo katru dienu nākas skatīt pieaugušo radītās ciešanas bērniem un bērnu nāvi. Absolūti esmu vienisprātis ar P.Kļavu, ka riebekļiem, nebaidos šā vārda tiešuma, kuri izmanto seksuāli mazus bērnus, ir jāsaņem bargs sods, kas neaprobežojas tikai ar nosacītu brīvības atņemšanu un sazin kādu attaisnojošu iemeslu meklēšanu. Tā vien šķiet, ka tālāk jau nav vairs kur iet. Tikai salīdzinājumam. Ja ārstam, stāvot pie smagi slima bērna gultiņas, dažās sekundēs ir jāspēj noteikt diagnozi, tad kāpēc ir vajadzīgas nedēļas, mēneši un pat gadi, lai tiktu skaidrībā par vardarbīgajiem neģēļiem? Citādāk iznāk tāda kā auklēšanās, ak, kā viņš tā izrīkojās, būdams piedzēries, laikam nesaprata, ko dara. Vai tiešām vienmēr ir jānotiek kaut kam ārkārtīgi sliktam, lai atkal sāktu veidot kārtējo komisiju vai darba grupu, sāktu spriedelēt: bija vainīgs vai nebija. Manuprāt, spriedumam ir jābūt tiešam: tā izrīkojies – bezierunu bargs sods. Kamēr tiek cilātas biezum biezās likumu grāmatas un skaitīti likumu panti, atkal jau kāds cits neģēlis ir pastrādājis kārtējo nozie-gumu. Kļūst baisi, iedomājoties, kas notiks tad, kad pirms termiņa sāks atbrīvot noziegumus pastrādājušos cietumniekus.
