Ik gadu pēc 1.septembra parādās arī ziņas, ka daļa jauniešu Zinību dienu ir atzīmējuši ar alkoholu. Tam noteikti ir vairāki skaidrojumi, un katrs droši vien izvēlēsies sev tīkamo skaidrojumu. Ja es skatītos tīri no psiholoģijas viedokļa, to varētu skaidrot ar izrādīšanos, sevis apliecināšanu un tā tālāk, bet, paskatoties šī jautājuma otru pusi, tā ir diezgan liela mūsu – pieaugušo – atbildība. Mēs esam atļāvuši bērniem darīt to, ko viņi dara, un mums vairs sen netiek ievērota hierarhija un vecāku vara vai pieaugušo vara ir nodeldēts jēdziens, patiesību sakot, tā ļoti bieži pat iztrūkst un bērni dara to, ko viņi uzskata par labu esam, jo ļoti bieži pieaugušie ar savu piemēru bērniem arī atrāda, ka tā notiek svinēšana un ka jāsvin ir gandrīz vai viss – mēs nepārtraukti svinam dzīvi. Un bērni ļoti labi atkārto to, ko darām mēs, pieaugušie, kas varbūt ir arī sabiedrības tendence. Ja skatāmies pēc dzīves likumiem – tas, kas ir atļauts pieaugušajiem, principā ir atļauts arī bērniem. Ja mēs gribam, lai mūsu bērni nedzer un nepīpē, tad mums vispirms ir jāpaskatās, ko darām mēs ar sevi. Ja kāds tētis, piemēram, saka – mans puika ir palaidnis un viņš ir sācis pīpēt, pirmais jautājums tētim ir – kā jums pašam ir ar pīpēšanu? Un, ja viņš atbild, ka pats pīpē, ko tad var gribēt no dēla? Tas pats ir arī ar svinēšanu. Turklāt vēl arī jāpiebilst, ka viss mums ir pieejams. Man ļoti bieži jauni un nepilngadīgi cilvēki atzīst, ka tā nav nekāda problēma – nopirkt alkoholu veikalā. Mēs visi pieaugušie par to esam atbildīgi! Mēs varam dusmoties uz bērniem, bet pirmā atbildība ir mūsu pašu atbildība, mums pašiem būtu jāmaina sava domāšana. Varbūt arī svinībām jāpiešķir cita nozīme un jēga. Arī manā privātpraksē tiek runāts par atkarības problēmām. Man vienmēr ir šķitis, ka jaunieši šobrīd alkoholu lieto katastrofāli daudz. Varbūt situāciju varētu labot, ja būtu dzeršanas kultūra, bet arī tās nav. Varbūt kādreiz kādu īpašu notikumu varētu atzīmēt ar glāzi šampanieša vai vīna, varbūt tad patiešām neviens šajā pasaulē nesamaitātos, bet, ja tā jau ir kā sistēma – nu tik svinam, tad gan tas vairs nav ne skaisti, ne arī labi un mums jādomā, kā to sabiedrību nedaudz atveseļot. Varbūt tas ir jādara ar stingriem noteikumiem.
