Piederu tai cilvēku paaudzei, kuru var uzskatīt par vēstures simbolu. Esmu dzīvojusi līdzi notikumiem uz barikādēm, kad cīnījāmies par Latvijas neatkarības atgūšanu. Esmu piedzīvojusi arī to, kad valstī ikviens tika mudināts kļūt par privātīpašnieku. Arī man ir neliela māja un 16 hektāri zemes, ko iznomāju, sev paturot tikai nelielu dārza daļu. Regulāri valstij maksāju par visu – par zemi, nekustamā īpašuma nodokli par māju, kurā mitinos. Cik vien ir manos spēkos, tik arī cenšos tikt galā ar visu, lai gan pārvietojos ar divu spieķu palīdzību. Negribas jau lūgt visiem palīdzību, lai gan nākas to darīt. Pie mājas ir saauguši lieli koki, arī ābeles dārzā sazarojušās. Koku zari jau sāk gulties virsū elektroenerģijas padeves vadiem. Pati saviem spēkiem zarus nogriezt nevaru, lai gan esmu norūpējusies, kā no tiem atbrīvoties. Saprotu, ka arī sadales skapi pati vaļā vērt nedrīkstu, lai atslēgtu elektrību un tad kaut ko darītu, tāpēc mēģināju sazvanīt elektriķus. To nemaz nebija viegli izdarīt. Nācās zvanīt gandrīz vai pa visu pasauli. Tomēr beidzot vienā dienā pagalmā iebrauca divi vīri sarkanos formas tērpos un stādījās priekšā, ka esot elektriķi. Steidzu stāstīt savu nelaimi, ka vēlos, lai nogriež kokiem zarus, kas traucē vadiem. Viņi visu apskatīja un tad teica, ka neko nedarīšot, jo tas esot mans privātīpašums, lai es aicinot palīgā kaimiņu. Kādu kaimiņu, ja tuvumā vienas vecenītes dzīvojam? Tā viņi arī aizbrauca. Ko nozīmē īpašums? Es taču valstij visus pieprasītos nodokļus maksāju. Valsts mani ar šiem nodokļiem aplika. Šajā gadījumā arī tiem vīriem būtu par darbu samaksājusi. Tā nu paliku stāvēdama savā īpašumā. Varētu jau vērsties pēc palīdzības Līgo pagasta pārvaldē, kā arī citkārt esmu to darījusi, bet ir kauns nemitīgi palīdzību prasīt. No pagasta ceļa līdz manai mājai ved šaurs celiņš, kas pamazām aizaug, jo pati to izpļaut vairs nevaru. Uz ceļa ilgu laiku bija arī bedres, kas traucēja iebraukt. Labi, ka pārvaldes vadītājs Uldis Doņuks palīdzēja, zemnieks atveda smilts kravu, lai varētu bedres aizlīdzināt. Vismaz malku varēja tad ievest. Arī gar ceļa malu kokiem zarus apgrieza, lai varētu iebraukt. Nesaprotu, kāpēc mūsu mīļajā Latvijā ir tā, ka lieliem amata vīriem ir gatavi uzcelt pilis un šosejas līdz pat mājas durvīm ierīkot, bet es – pensionāre – ar savu īpašumu lai tieku galā, kā gribu. Lai no savas mājiņas pārceltos uz veco ļaužu māju, pagaidām vēl neesmu tam gatava. Dārzā viss aug. Kaut kā galā tieku, tikai ar tiem lielajiem darbiem ir tā grūtāk. Arī par sunīti jāgādā.
