Nesen Rīgā viesojās slavena franču dziedātāja – Emma Šaplēna. Daudzi viņu dēvē par nakts karalieni un valdzinošu feju.
Nesen Rīgā viesojās slavena franču dziedātāja – Emma Šaplēna. Daudzi viņu dēvē par nakts karalieni un valdzinošu feju. Viņa ir skaista, apveltīta ar brīnišķīgu balsi (viņas dziedātā mūzika apvieno klasisko un popmūziku). Viņa pati ir daudzu izpildīto dziesmu un tekstu (teksti ir latīņu valodā) autore. Viņai ir pašai savs koris, kas dziedātāju pavada turnejās, viņa pati veido krāšņos skatuves tērpus. Viņa ir skatītāju mīlēta un gaidīta. Vārdu sakot – Dievs viņai devis visu. Protams, parādā viņa nevienam nav palikusi, jo nepārtraukti dod arī citiem.
Jau iepriekš klausījos viņas dziesmās, tomēr koncerta laikā, kad presē un televīzijā cildināja viņas burvīgumu, kļuva skumji. Ne jau par to, ka viņa tik skaisti dzied. Par to, ka daudzi simti, nē, pat tūkstoši, būtu gatavi atdot nezin ko, lai iegūtu kaut daļiņu no tā, kas ir dots viņai. Tā nebija skaudība, vienkārši reāla apziņa, ka pasaulē ir tik daudz cilvēku ar izniekotiem likteņiem. Tik daudz cilvēku, kas dažādu iemeslu dēļ pasaulē nākuši, lai cīnītos ar slimībām, trūkumu, nepilnībām. Piedzimuši nabadzībā, ģimenēs, kur lieto alkoholu, narkotikas. Un viņi visi dzīvo. Cīnās. Meklē iespējas, laimi un mīlestību.
Mani tirdīja doma, kāpēc Dievs visiem šūpulī neieliek vienlīdz lielu riekšavu ar talantiem, spējām un veselību. Vienam – pārāk daudz, citam – nepelnīti maz. Es neradu tam atbildi. Un vai uz to vispār var atbildēt?
Zinu kādu ģimeni. Ticīgu. Viņiem ir divi bērni. Meitiņas. Vecākā ir apdāvināta. Visi, kas satiekas ar meitiņu, viņu samīļo, lūdz, lai viņa nodzied dziesmiņu, nospēlē melodiju uz klavierēm. Lai vienkārši pasmaida. Otra māsiņa ir slima. Piedzīvojusi jau vairākas operācijas. Bāla un tieviņa. Reiz meitenes mamma no ģimenes albuma izņēma skaistu zīmējumu, ko zīmējusi mazākā māsiņa, kad atradās viena slimnīcā. Es nezinu, vai kāds paliktu vienaldzīgs, redzot uzzīmēto: slimnīcas gultā guļošu meiteni, pie kuras pieliecies liels un skaists eņģelis. Meitenes pastieptā roka pieskaras eņģeļa vaigam, pa kuru rit asaras.
Un tad es domāju – varbūt nemaz nevajag veikt daudz, lai sajustos vajadzīgs un noderīgs. Varbūt pietiek pat ar vienu šādu zīmējumu, lai apliecinātu, ka esi bagāts. Varbūt pietiek ar to, ka esmu citam noadījis siltas jakas un zeķes, varbūt pietiek ar to, ka protu labi salabot automašīnu, par ko citi saka paldies? Varbūt pietiek ar to, ka es vispār dzīvoju? Un tad jau nemaz nevajag ne prožektoru gaismas, ne aplausus, ne slavu.
