Skaista gan bija Lieldienu diena! Saulīte ripinājās pāri Latvijas laukiem kā krāšņa svētku ola, svētīdama gan mazus, gan jaunus, gan lielus, gan gados sirmus…
Skaista gan bija Lieldienu diena! Saulīte ripinājās pāri Latvijas laukiem kā krāšņa svētku ola, svētīdama gan mazus, gan jaunus, gan lielus, gan gados sirmus… Saule svētīja arī draudzību, mīlestību, pirmo neparasto acu skatu…
Un tā… Lieldienu rītā pagalmā ieripoja koši spēkrati. No tā piesardzīgi un ļoti uzmanīgi izkāpa meitene (4.klases skolniece), krāšņi tērpusies, ar sarkanu platmali galvā kā saulīte pie pašas debestiņas malas. Viņai sekoja māmiņa – mīļa, simpātiska būtne. Pēc tam tēvs – gaišs, patīkams cilvēks. Viņi bija ieradušies pie paziņām, lai pastāstītu par ceļojuma tālāko mērķi. Mazmeitiņu veda uz pirmo satikšanos ar vēstuļu “princi” – 5.klases skolnieku krāšņā Latvijas novadā. Tur būšot uzklāts bagāts iepazīšanās galds. Skaisti! Vai ne?
Satikšanās vieta – pie pēdējā Latvijas Staburaga. Un tur jau viņš gaidīja ar tikko salasītu vizbulīšu pušķīti rokā. Romantika. Meitenei sekoja svīta: māte, tēvs un visa pasākuma komandieris – enerģiskā vecmāmiņa. Jaunajiem izpalika rokas spiediens un arī tik parastā satikšanās buča…
Lielas grūtības sagādāja kāpiens kraujā, lai iepazītu dabas brīnuma spēku, pie kura jūtas risinājis ne viens vien jaunas un kvēlas sirds īpašnieks…
Te atskanēja meitenes spalgi spiedzieni. “Tautudēls” uz to mierīgi atbildēja: “Turies pie zara!” To dzirdēdama, vecmāmiņa cieši savilka lūpas. Skaņas gan nebija dzirdamas par neaudzināto jaunekli, kas neprata pat pasniegt roku skaistai meitenei ar sarkanu platmali. Nosodījumu saņēma arī meitene, kas nebija pratusi kautrīgi pieskarties zēna stiprajai rokai.
Tālāk ceļš turpinājās uz jaunā “prinča” mājām. Vecmāmiņa kļuva domīga. Jaunā māja vēl nebija uzcelta. Viesības (“tusiņš”) turpinājās parastā dzīvoklī. Uz svētku (pareizāk – svinību) galda bija maizītes ar gurķīšiem, redīsiem, tādi kā pašu cepti cepumi, Liepājas kafija… Laikam jau vidzemnieku vienkāršība, nevis nabadzība. Jaunie nerunāja, bet kautrīgi skrubināja cepumus. Svinības vadīja un gudrus domugraudus bārstīja enerģiskā vecmāmiņa. Visai klusi beidzās šīs plaši plānotās un iecerētās viesības. Ne šis, ne tas…
Uz mājām braucot, ģimenīte iegriezās Druvienā pie iepriekš minētajiem paziņām, lai pārrunātu pasākuma rezultātus. Kas gan nezina, kur ir Druviena. Tur vienmēr radušās jaunas domas un interesantas idejas. Te enerģiskā vecmāmiņa stāstīja par viesībām pie mazmeitas draudzenes (arī 4.klases skolnieces), kur gan zēni, gan meitenes gulējuši kopā lielā gultā un bučojušies. Kas gan to nezinot, ka, gultā guļot, esot jābučojas. Tad ar dziļu nožēlu vecmāmiņa atzina: “Mūsējā jau vēl nav sieviete…” Skumji, bet ko darīt?
Arī es esmu vecmāmiņa un ar skumjām jāatzīst, ka vēl neesmu paspējusi izraudzīt (pareizāk sakot, ieraudzīt) mazmeitas un mazdēla draudzenes un draugus. Nokavēts! Steidzīgi jāabonē “Spicā”. Vērīgi jāskatās šurp un turp. Jāsāk organizēt krāšņas tikšanās ar turīgām (lai nebūtu jāēd tikai gurķu un tomātu maizītes), sabiedrībā pazīstamām personām un viņu atvasēm.
Nu ko? Dzīve taču iet uz priekšu. Tāpēc arī straujāks dzīves ritms. Plašāks darbības lauks paveras arī enerģiskām vecmāmiņām. Viņas priekšā znots vai vedekla ir tikai pavisam sīka vienība. Par to gribas ne tikai pasmieties, bet arī nopietni padomāt.
Vecmāmiņa: “Manai mazmeitai tas trūcīgais lempis jau arī neder. Nēsā džinsus, vesti, baltu kreklu ar melnām svītriņām. Ap kaklu pat trīs ķēdes. Labi, ka ausīs un degunā nav riņķu. Būtu kā kaimiņienes vērsim. Un bagāts jau arī nav. Nebija ne cepešu, ne vīna glāzes…”
Jā, grūti sameklēt piemērotu draugu vecmāmiņu gaumē! Bet vecmāmiņām jau nekas nav par grūtu – lec kaut ar vienu kāju un spieķīti pie rokas, bet uz priekšu.
