Stāsts: Diedelētājs jeb Noslēpums 2

Kopš tā vēlā vakara, kad otrā stāva kaimiņu manīju zogamies uz sētmali lūkot, ko tur īsti noglabājusi Nona, pievērsu viņam vairāk uzmanības. Īpaši vakara stundās, kad laiku pa laikam redzēju viņu līkņājam gar kuplajiem olīvkokiem. Rušināmies gan viņu netiku redzējusi, varbūt īsti nesaprata, kura ir tā īstā vieta, bet ziņkārības kaimiņam netrūka. Līdz šim interese par augumā sīko un pēc izskata slīpēto vīreli man bija minimāla, lai gan viņš bija viens no skaļākajiem, kaitinošākajiem un līdz ar to biežāk apspriestajiem tuvāko trīs māju kaimiņiem. Kaut arī pusmūža bulgārs jau pirmajā dienā pēc ievākšanās steidzās sadraudzēties ar visiem kvartālā sastaptajiem iedzīvotājiem, uz daļu viņš uzreiz atstāja nepatīkamu iespaidu. Vieni teica – uzbāzīgs, citi – izmantotājs, trešie – tukšu salmu kūlējs, un es nešauboties varēju šiem viedokļiem piebalsot ar stāstu no savas pieredzes.