Veselības ministrs Guntis Belēvičs norādījis, ka ģimenes ārsti nedrīkst pārsniegt noteiktās kvotas uz laboratoriskajiem izmeklējumiem un kompensējamajiem medikamentiem.
Dace Mūrniece, ģimenes ārste
Šobrīd ģimenes ārsts ir kļuvis par ķīlnieku starp valsti un pacientu. Valstij nav naudas, bet pacienti ir slimi. Ja jau speciālistiem nav kvotu, ir izsmelti visi izmeklējumi, tad vismaz analīzes ir jāveic, lai cilvēku varētu ārstēt. Situācijas ir dažādas. Tā uzreiz nemaz nevar pateikt, kāda situācija ir vienam, kāda – otram ģimenes ārstam. Piemēram, man praksē ir strauji pieaudzis pacientu skaits, bet tāpēc jau analīžu kvota nav mainījusies. Es kā ģimenes ārste nevaru atļauties neizmeklēt jaunos pacientus. Varbūt veselības ministrs Guntis Belēvičs ir vāji informēts, ka ģimenes ārstiem ir arī profilaktiskā programma, kurā ir noteikts, kādas analīzes ir vajadzīgas pēc valsts programmas, lai mūsu darba kvalitāte būtu laba. Ja man visiem hipertonijas (sirds slimnieki) pacientiem ir jāveic tās analīzes, kas ir paredzētas pēc valsts plānojuma manai darba kvalitātei, tad es kvotas ātri vien izsmelšu. Turklāt nav tikai hipertonijas pacienti, ir arī pacienti, kuri slimo ar cukura diabētu un citām slimībām. Runājot par to, ka netiks slēgti līgumi ar tiem ģimenes ārstiem, kuri pārsniedz noteiktās kvotas, ja tie būs septiņdesmit procenti ārstu, tad ko darīs pacienti? Kur viņi ņems ģimenes ārstus, kuri viņus apkalpos? Kāpēc pacientiem, kuri atnāks pie ģimenes ārstes Mūrnieces, kura nevarēs rakstīt kompensējamos medikamentus, jācieš? Ja man liks maksāt par tām analīzēm, kuras esmu pārsniegusi, protams, ka tas ierobežos pacientu izmeklējumus. Es neesmu gatava maksāt par savu pacientu izmeklējumiem, jo man nav tādu līdzekļu. Bet par to neviens nerunā. Runa šogad ir par to, ka ar mani neslēgs līgumu par nākamo gadu. Tādu brīdinājumu esmu saņēmusi, jo arī manā praksē pirmajos divos ceturkšņos bija analīžu pārpilde. Es saprotu arī tos medicīnas speciālistus, kuriem ar Nacionālo veselības dienestu nav noslēgts līgums, tāpēc viņi nevar izrakstīt pacientam nosūtījumu uz izmeklējumiem, savukārt pacientam nav naudas, lai saņemtu visus tikai maksas pakalpojumus, tāpēc šie speciālisti pacientiem iedod “lapiņu”, kurā norāda nepieciešamo izmeklējumu. Tālāk pacients ar to nāk pie ģimenes ārsta, kurš dod nosūtījumu. Jebkurā gadījumā, ja pacientam tas nepieciešams diagnozes precizēšanai, es pēc šādas zīmītes viņu sūtu uz izmeklējumiem.
G.Belēvičam nevajadzēja tā runāt, ka maksas pacientiem sniedzami tikai maksas pakalpojumi. Dotajā brīdī tā ir izrādīšanās un viņa nekompetence. Ja cilvēks nevar tikt uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem un viņam jāpāriet uz maksas medicīnu, no tā cietīs gan pacienti, gan maksas medicīna, gan valsts medicīna.
Astrīda Vilciņa, kultūras darbiniece
Klausoties G.Belēviča teiktajā, man pietrūkst vārdu. Uzskatu, ka ģimenes ārsti jau tā izsver katru lietu. Vismaz tā ir mana pieredze. Viņi nesūta pacientus uz pārbaudēm pa labi un pa kreisi. Personīgi par savu ģimenes ārstu varu teikt, ka viņš ir izdomājis, ir iedziļinājies manās sūdzībās un sūta uz tiem izmeklējumiem, kas patiešām ir vajadzīgi. Zinot no saviem draugiem un paziņām, bieži vien ir tā, ka pacients ar asarām acīs lūdzas, lai ģimenes ārsts nosūta uz izmeklējumiem, bet viņš to nedara. Manuprāt, ģimenes ārsti jau ir iebiedēti. Kā viņi strādās tālāk? Var nonākt pie tā, ka ģimenes ārsti pacientus nesūtīs nekur. Viss liecina par to, ka tiek domāts tikai par maksas medicīnu. Jautājums ir, kas par ārstu pakalpojumiem tad varēs samaksāt. Cilvēki vienkārši neies pie speciālistiem, nevis tāpēc, ka viņi negrib to darīt.
Diemžēl mums medicīna ir zem katras kritikas. Es nezinu, kur ir tā vieta, kur pacients var apmeklēt ārstu, neko nemaksājot. Mēs jau tagad par visu maksājam. Lai arī tas nav daudz, maksājam, ejot pie ģimenes ārsta, maksājam, ejot uz rentgenu, lūdzam izrakstīt recepti – atkal maksājam. Cilvēkiem ar maziem ienākumiem tā nav maza summa. Viss, kopumā ņemot, šķiet ļoti dīvaini. Īpaši šī izturēšanās pret ģimenes ārstiem. Man kā pacientei, dodoties pie sava ģimenes ārsta, jājūtas kā parazītam, kam nav nekādas vainas. Eju pie ārsta tikai tāpēc, ka man tā ienāk prātā. G.Belēvičs un citi speciālisti televīzijā vairākkārt ir teikuši, ka cilvēki nenopietni attiecas pret savu veselību, cilvēki neiet pie ārstiem, tiek atgādināts doties uz pārbaudēm, ka jādomā par savu veselību. Tad jājautā, kā es varu domāt par savu veselību, ka ģimenes ārsts man pat gadā reizi nedrīkstēs nosūtīt uz analīzēm tikai tāpēc, ka viņš nevar izprātot – ir man vaina vai nav. Kā viņš varēs zināt, kas par vainu, ja šo analīžu nebūs? Es apšaubu veselības ministra vēlmi redzēt veselu un laimīgu latviešu tautu. G.Belēvičs rīkojas absolūti pretēji tam, kas viņam kā ministram būtu jāveicina, jo šobrīd tieši viņš atbild par to, cik vesela būs mūsu nācija.
