Ar mīļajiem: satiekas tikai sapņos.
Ar mīļajiem: satiekas tikai sapņos
Rīt – Mātes diena, kad upju krastos ar sauli sarunājas dzeltenas vizbulītes un purenes. Tās ir sarunas par nesavtīgo Mātes mīlestību, sarunas par gaidīšanas un sagaidīšanas prieku, par satikšanos un atkal gaidpilnu šķiršanos.
Tāpēc šo dienu svinam pavasarī, laikā, kad visapkārt valda plauksmes un ziedēšanas prieks, kas līdzinās no sirds dāvātai mīlestībai.
Tomēr ir durvis, kas Mātes dienā neatveras, lai pa tām ielaistu smaidošus bērnus un mazbērnus. Pasaulē nav arī tāda spēka, kas spētu atgriezt tos, kas aizgājuši. Ir tikai sirdi plosošs jautājums: “Kāpēc man nepietika spēka pasargāt?” Nav skumjāku ziedu par tiem, kurus māte šai dienā noliks uz bērnu kapa. Rīt uz kapiem, apciemot dēlus, ar ziediem rokās dosies arī Veneranda Šmite. Tie būs nesavtīgas Mātes mīlestības un smeldzes pilnas satikšanās liecinieki.
“Es bieži eju uz kapsētu. Apsēžos uz kapu sola un domās sarunājos ar dēliem. Zinu, ka viņi man nevar atbildēt, tomēr sirdij tā kļūst vieglāk.
Stāstu par ikdienu, par ievām, kas drīz uzziedēs, par plaukstošajiem kokiem, par pirmo ziedu dobē. Tikai pagātni nepieminu, jo tā bijusi pārāk smaga,” klusi saka Veneranda.
Viņa nepārmet dzīvei, ka tā sūtījusi pārdzīvojumu pēc pārdzīvojuma, tikai dažkārt pavaicā, vai to nav bijis pārāk daudz. Tomēr neviena māte nespēja stāties pretim armijas vīru pavēlēm nosūtīt latviešu puišus uz Afganistānu. Viss, ko viņas spēja, bija klusi lūgt Dievu, lai tas pasargā. Nepasargāja. Jaunākajam dēlam Arnim bija tikai 19 gadi, kad viņš pēc pieciem Afganistānā pavadītiem mēnešiem mājās atgriezās cinka zārkā. Todien debesis bez apstājas raudāja līdz ar māti, liekot apdzist zvaigznēm un saulei.
“Nerodu atbildi jautājumam, kāpēc no dzīves labprātīgi šķīrās vecākais dēls Jānis. Varbūt pārāk mīlēja savus bērnus, no kuriem tika šķirts, varbūt brīža vājums bija pārāk neizturams. Ir tikai minējumi, kas nedod mieru bezmiega naktīs. Tad es ceļos un iededzu sveci. Raugos tās plīvojošajā liesmā, kas līdzinās trauslai cilvēka dvēselei,” Venerandas balss ietrīsas. “Es nemīlu ziemu, īpaši februāri, ko pirms vairākiem gadiem uzskatīju par skaistāko mēnesi, jo tajā ar sešu gadu starpību dzimuši abi dēli,” viņa piebilst.
“Sapņos pie manis ciemos nāk dēli. Esmu nogurusi no tikšanās un šķiršanās brīžiem. Nesen redzēju sapnī, ka Arnis izkāpis no kapa, bet viņam ir viena kāja. Pie otra kapa – Jānis it kā tiekas ar saviem draugiem, kuriem saku, ka dēls ir dzīvs, lai palīdz viņam nokļūt mājās. Tad izdzirdu Arni bilstam, ka viņš nespēs aiziet līdz mājām, jo kājas nav. Saklausīju sevi sakām – nekas, dēliņ, tēvs mašīnu nopirka, gan aizvedīs. Pēc šiem vārdiem pamodos un ilgi nespēju attapties, ka tas bijis tikai sapnis. Kopš tā reizes es baidos no sapņiem,” saka Veneranda. Pārāk daudz māte pārdzīvojusi, lai no kaut kā vēl baidītos, bet sapņi – biedē tāpat kā 11.maija diena, jo Veneranda zina, ka durvis neatvērsies un dēli viņu stiprām rokām neapskaus. Arī mazbērni – ne. Pārāk plata kļuvusi atsvešinātības upe, kurai vecmāmuļa ir gatava pirmā uzcelt tiltu, tikai nezina, vai kāds to gribēs pamanīt.
Cik dažāda ir pasaule, tik dažāda mēdz būt arī šī diena. Vienās mājās māti kā bišu spiets apskauj sargājošas bērnu rokas, otrās – atskan telefona zvani, vēl kādās – mātes pirksti saudzīgi atver aploksni ar apsveikuma kartīti, kurā kā ziedi košzaļā pļavā, deg vārdi: “Es tevi mīlu, māmulīt! Tu man esi vajadzīga!” Neko vairāk jau nevajag kā vien šos dažus, visiem zināmos, bet vienmēr tik gaidītos vārdus.
