Gulbenē Krustalīces upes krastos var novērot neparasti daudz saulītē sildīties izlīdušus zalkšus – lielus un mazus.
Gulbenē Krustalīces upes krastos var novērot neparasti daudz saulītē sildīties izlīdušus zalkšus – lielus un mazus. Laikraksts novēroja, ka gulbenieši, sevišķi bērni, ir ieinteresējušies par šo dabas parādību un dodas “ekskursijās” pie Krustalīces, lai novērotu zalkšus. Bērni mēģina arī noķert čūskas.
Madonas reģionālās Vides pārvaldes Gulbenes nodaļas inspektore Inese Sedleniece pauž, ka zalkšu populācija (dzīvnieku grupa, kas brīvi krustojas un apdzīvo noteiktu platību) pie Krustalīces šobrīd ir tipiska parādība, jo šiem dzīvniekiem ir pārošanās laiks. Turklāt šiem rāpuļiem patīk ūdens.
“Kad pārošanās laiks beigsies, zalkši izklīdīs un šeit tādā daudzumā vairs nebūs novērojami,” saka I.Sedleniece. Viņa piebilst, ka zalkšus šajā laikā nevajadzētu traucēt un tvarstīt, jo tos ir jāžēlo kā jebkuru dzīvnieku.
Zalktis Latvijā nav īpaši aizsargājams dzīvnieks.
No rāpuļiem Latvijā aizsargājama ir tikai gludenā čūska, kas ir tuva zalkša radiniece, taču izskatās melnāka un ārēji atgādina odzi, taču – bez tai raksturīgā ornamenta. Ne zalktis, ne gludenā čūska nav indīgas.
Gludenā čūska Latvijā manīta Ķemeru un Slīteres nacionālajos parkos. Tai patīk mitras vietas.
Teiču valsts rezervāta speciālists Andris Avotiņš pauž, ka apskauž gulbeniešus par šo Vidzemei samērā reto dabas parādību. Teičos neko tamlīdzīgu novērot nevarot. “Zalkšu skaits Latvijā ir samazinājies. Eiropas Savienībā šī suga ir aizsargājama.
Zalkšu vairāk ir Kurzemē, sevišķi pie lielajiem ezeriem. Zalkši izaug lieli tur, kur tiem ir labi. Tas ir kaut kas īpašs. Cilvēkiem ir jāpazīst zalktis, lai nesajauktu ar odzi un lai nenodarītu pāri šim dzīvniekam, kas senajiem latviešiem bija svēts,” saka A.Avotiņš.
“Zalktim vajag upju un ezeru palienas, slapjus mežus. Turklāt – neskartas, netraucētas vietas. Taču šīs vietas nedrīkst būt pilnībā aizaugušas ar krūmiem. Šie biotopi Latvijā ir izzūdoši. Visur, kur bijusi meliorācija, zalkšu vairs nav,” stāsta A.Avotiņš.
