Kārlis Žīgurs Lejasciemā ir ienācējs, bet, ja šodien kāds to centīsies apgalvot, neviens neticēs, jo tik pierasta ir sirmā vīra klātbūtne dažādos pasākumos un darbos. “Pie viņa ir jādodas mācīties būt optimistam.
Kārlis Žīgurs Lejasciemā ir ienācējs, bet, ja šodien kāds to centīsies apgalvot, neviens neticēs, jo tik pierasta ir sirmā vīra klātbūtne dažādos pasākumos un darbos. “Pie viņa ir jādodas mācīties būt optimistam. Tā ir īpašība, kuras daudziem trūkst,” saka lejasciemieši un teikto papildina ar daudziem dzīves piemēriem, kuros galvenais varonis bijis un ir Kārlis.
“Lejasciemā es ieprecējos. Sieva smej, ka esot iegātnis, jo viņai piederošā mājā ienācis uz palikšanu, bet kā iegātnim man slikti nav klājies,” joko Kārlis, lai gan vienam otram viņa vietā joki nebūtu prātā. Kārlis ceturto gadu mācās sadzīvot ar kājas protēzi, kruķiem un invalīda ratiņiem.
“Problēmas radīja asinsvadi. Gaiļezera slimnīcā izgulējos, asinsvadus mainīja, bet nekas nelīdzēja un vajadzēja šķirties no kājas. Ir arī laba protēze, bet man bez tās vieglāk. Pazīstu cilvēkus, kuri ir veiksmīgi dejotāji ar visu protēzi, un nezinātāji to pat nepamana,” Kārlis piebilst un klusē par tām izjūtām, kas plosījušas viņa sirdi, izdzirdot nemainīgo ārsta lēmumu par kājas amputāciju. Kāpēc citiem atvēlēt viņam piederošo domu smagumu? Lai tas paliek dvēseles visdziļākajos kambaros, kuru atslēgas glabā viņš pats.
“Ir jāiemācās pieņemt dzīvi tādu, kāda tā konkrētajā brīdī ir. Jāiemācās sadzīvot, pierast, saprast, pārvarēt un nedomāt,” sirmo, bet augumā vareno vīru visu mūžu vadījusi šī nemainīgā uzskatu pārliecība.
Vecākā dēla piemērs
Kārļa dzimtā puse ir Galgauskas pagasta Rimstavas, kur “Niedrīšu” mājās vēl šodien mīt viņa 85 gadus vecā māmuļa. Kopā ar Kārli vecāki gādājuši vēl par pieciem bērniem, no tiem viņš bijis vecākais dēls, tāpēc katrā darbā vajadzējis būt piemēram jaunākajiem.
“Pēc vietējās skolas beigšanas gāju līdzi tēvam meža darbos. Pēc gadiem un roku spēka neviens nevaicāja. Vajadzēja strādāt. Mežs bija mana pirmā un ilgu laiku – vienīgā darbavieta. Strādāju arī Smiltenes mežrūpniecības saimniecībā līdz laikam, kad apņēmu sievu – lejasciemieti. Pārceļoties uz dzīvi Lejasciemā, sameklēju darbu toreizējā Gaujas sistēmu pārvaldē, tad – kolhozā, kur biju gan gatera strādnieks, gan fermu mehāniķis un apkures katlu pārzinātājs. Visu apguvu pašmācībā. Kopsaimniecības gadi nebija tik slikti, kā šodien daudzi uzskata. Tikai katru rītu vajadzēja doties uz darbu un to kārtīgi paveikt,” atceras Kārlis. Likvidējoties kolhozam, viņš vēl trīs gadus nostrādājis Alūksnes mežrūpniecības saimniecībā, bet tad slimība likusi sevi manīt.
“Ilgi nekad neesmu varējis sēdēt rokas klēpī salicis, tāpēc raudzīju, kur kādam varu palīdzēt. Pagājušajā vasarā piedalījos vienas būves celtniecībā. Nekāds lielais darītājs vairs neesmu, bet ar padomu neskopojos,” teikto caurauž vīra lepnums.
Gatavs doties palīgā
Sirmais vīrs daudz strādājis arī pie guļbūvju celtniecības, visu apgūstot ar rūpīgu skatīšanos. Viņš padižojas, ka Lejasciemā divas pirtiņas un kūtiņas ir viņa celtas. Pie savējās pērtuves gan neesot ticis, bet īpaši pēc tās arī nekārojot.
“Nav viegli uzcelt guļbūvi, jo lielākā problēma ir “kaķa ciršana”. Tas ir apakšējais baļķis, kuru veido līdzīgu silei, lai tad tanī guldītu nākamo baļķi. Starp baļķiem jāliek sūnas, jo tas ir dabīgs materiāls, tāpēc cilvēkam veselīgs. Tagad jau bagāti ļaudis izvēlas virpotus baļķus. Ir firmas, kas strādā ar apaļiem baļķiem, bet tad tiem visiem jābūt tik vienādiem kā zīmuļiem. Tāpat kā dzīvē ne vienmēr resnais un tievais labi sader kopā. Ja šodien būtu kāds cilvēks, kas uzņemtos būvēt ēku no frēzētiem baļķiem, tūlīt dotos palīgā,” Kārļa teikto pavada enerģiska plaukstu saberzēšana. Neņemot vērā 65 gadus, spēka tanīs vēl daudz.
Visa pamatā – labā griba
Vienā no istabām gandrīz vai goda vietā novietota neliela iekārta koka virpošanai, kuras darbināšanai Kārlis piemērojis nelielu elektromotoru. Pats esot izdomājis, kā virpa varētu darboties, jo īsti koka virpu tā arī neesot laimējies izpētīt. Arī ar koka kaltiem nestrādājot, lai gan svečturu darināšanai, kas ir viena no Kārļa vaļasprieka sastāvdaļām, tie lieti noderētu.
“Nav mani svečturi tik lepni kā vienam otram māksliniekam, bet sirdij mīļi, jo paša izdomāti vai pat nosapņoti, katrā liktas tās domas, kas izdomātas svečtura tapšanas laikā. Pie mājas aug akācijas. Bojātās izmantoju koka darbiem, jo tad veidojas interesanti koksnes krāsu raksti. Šobrīd top svečturi trīs svecēm. Izskatās kā ar brūnu šokolādes glazūru pārlieti, vai ne? Brūnās ir akāciju bojātās vietas. Neesmu domājis, kur tos likšu, varbūt kādam tie būs patīkama dāvana. Ja nē, priecāšos par savu darbu pats,” apņēmīgi saka Kārlis un lūdz sievai atnest vēl kādu darbu, pie kura pacietīgi strādāts garajos ziemas vakaros, ar nepacietību vimbu laiku gaidot.
Kopijas negatavo
Tas ir lejasciemieša Jāņa Nagļa nu jau uzceltās pirts makets. Pirts īpašnieks esot Kārlim atvēlējis arhitekta skices. Vēl gan darbs neesot pabeigts – jāuzliekot jumts.
“Kad būs gatavs, maketu uzdāvināšu saimniekam. Precīzas kopijas nekam netaisu. Dabā pirts celta no apaļkokiem, es izmantoju materiālus, kādus izdodas salūkot. Tā ir pirmā būve, kuras maketu uzdrošinājos izgatavot. Gribēju, lai man nofotografē Ķirsona atpūtas kompleksu Rīgā, lai pēc tās izgatavotu maketu, bet apzinos, ka tas būs liels darbs, tāpēc pagaidām no tā esmu atteicies vismaz līdz ziemai, jo tad, kad aiz loga ir pavasaris, istabā nevaru nosēdēt. Arī pie māmuļas jāizbrauc. Mājai viens stūris brūk kopā, būs jānojauc un jāmūrē no jauna,” prāto Kārlis. Viņam dienai atvēlēto stundu skaits ir par mazu, lai paveiktu visu iecerēto. Kārlis dzīvo ar Gaujas straujo un nerimto plūdumu sirdī.
