Grūti ir saprast cilvēkus, kuri, lai gūtu labumu sev, mēdz darīt neiedomājamas lietas. Pavisam nesen klausījos, kā vienā no mūsu galvaspilsētas slimnīcām pa palātām mēdz klejot “nejauši” tur iemaldījušies svešinieki. Un ko viņi tur dara? Apzogot slimniekus. Iekārojami ir mobilie telefoni un naudas maki. Ja sirdsapziņa naktī ļauj mierīgi gulēt un vārdu “godīgs” nepazīsti, tad šis ir veids, kā ātri un bez liekām pūlēm tikt pie naudas. Kamēr kāda sirmgalve gulējusi pie sistēmas un pati nav spējusi par sevi parūpēties, kāds vīrs viņas pat acu priekšā paņēmis sirmās kundzes mobilo telefonu un prom bijis. Nežēlīgi un cietsirdīgi. Kundze kliegusi un saukusi palīgā, bet zaglis izrādījies ļoti veikls, nozudis ar kāroto mantu kā rīta rasa. Tikpat neiedomājami skumji bija dzirdēt sarunu lombardā. Sirmgalve: “Gribu aizņemties 70 eiro, lai varētu nopirkt malku ziemai.” Lombarda darbinieks: “Naudu atdosiet mēneša laikā?” Sirmgalve: “Nē, mēneša laikā nevarēšu. Pensija man maza, bet vēl zāles jāpērk. Aizņemto naudu varēšu atdot tikai pa daļām – trīs mēnešu laikā.” Secinājums tas pats vecais un visiem zināmais – mūsu valstī cilvēki strādā, maksā ne mazus nodokļus, bet, aizejot pensijā (ja vēl to, protams, sagai-da…), domā, kā savilkt galus, un priecājas par to pašu mazumiņu, ja indeksē pensiju kaut par pāris eiro. Vai tās var nosaukt par gaišām un laimīgām vecumdienām? Laikā, kad vēl būtu jābauda un jāpriecājas par dzīvi, nevis jācenšas kaut kā izdzīvot…
