Dažbrīd ir tā, ka gribas kā strausam iebāz galvu smiltīs un neko ne redzēt, ne dzirdēt, jo, kaut vai pēc darba vakarā ieslēdzot televizoru, dažu minūšu laikā istaba ir pilna ar negatīvām ziņām, it kā būtu pieplūdusi ar dūmiem. Tā vien gribas izsaukties: “Kur ej, pasaule?!” Nopietnām sejām vīri joprojām mēģina tikt skaidrībā, kā tad īsti toreiz bija ar to Zolitūdes traģēdiju, lai gan ir skaidrs, kas rakstīja projektu, kas būvēja, kas pārbaudīja, kas pārkāpa drošības noteikumus. Neviens pat nedomā, kā jūtas tās ģimenes, kam nācās zaudēt savus tuviniekus. Gandrīz nav tāda ziņu raidījuma, kur atkal nerunātu par bēgļu jautājumu, kur gari neprātotu, mācīt viņiem latviešu valodu vai nemācīt, integrēt sabiedrībā vai tomēr ne. Ļaužu pūļi tikai plūst un plūst. Brīnos tikai par vienu, ka tos galvenokārt veido gados jauni un spēcīgi cilvēki, kuriem nevis vajadzētu bēgt no savas zemes, bet gan to aizstāvēt. Masas ir tik milzīgas, ka rada bailes, kāpēc tas notiek tik strauji un pēkšņi, ka varbūt tas tiek darīts ar domu, ka Eiropai tiešām jāsašķīst kā mozaīkai. Labi, ka Latvija viņiem ir kā tranzītvalsts, nevis laimes zeme. Var jau pārmest, ka arī latviešu ģimenes savulaik sēdās laivās, lai bēgtu no sarkanā terora, bet lielākoties tomēr tās bija sievietes un bērni, kuriem gan neviens īpašas mītnes nebūvēja un futbola sacensības nerīkoja. Varbūt domāju aplami, bet diezin vai bija pareizi Latvijas pārstāvjiem, apmeklējot Islama kultūras centru Rīgā, mesties uz ceļgaliem un sist pieri pie zemes. Ieejot katoļu vai pareizticīgo baznīcā, es ceļos nemetos un svētbildes nebučoju. Kas notiek, pasaule? Kur paliek viss labais?
Kas notiek, pasaule?
99