“Mīmu māksla ir cilvēka dvēseles iepazīšanas māksla, tai neeksistē robežas starp tautām.” (Franču mīms Marsels Marso).
“Mīmu māksla ir cilvēka dvēseles iepazīšanas māksla, tai neeksistē robežas starp tautām.”
(Franču mīms Marsels Marso)
Roberts Ligers gulbeniešiem ir savējais, jo te atrodas viņa skola, arī šodien mīt skolas un klasesbiedri. Te pa ielām joprojām staigā atmiņas, tāpēc mākslinieks bilst, ka ikviena tikšanās ar mazo pilsētiņu Latvijas ziemeļaustrumos, ir emocionāla un spēj saviļņot līdz dvēseles dziļumiem.
Aktieris, režisors un novadnieks vienā personā – Roberts Ligers – uzskata, ka mīlestību uz teātri guvis Gulbenē, kas ir viņa bērnības zeme – pilna pārdzīvojumu, prieka, aizrautības un meklējumu. Viņa vecāki nebija mākslinieki. Roberts ar mīlestību runā par tēvu, kas bijis lokomotīves vadītājs, un māti, kura visu mūžu strādājusi tirdzniecībā. Pirmos soļus uz skatuves viņš saista ar skolu un dzelzceļnieku klubu, uz kura mazās skatuves Ziemassvētkos runājis dzeju.
“Visiem ar lepnumu saku, ka esmu gulbēnietis, īpaši uzsverot garo ē. Kad vēl bijām “zaļi zaķi”, mēs vienmēr kaut ko darījām, ne uz brīdi nepalikdami mierā. Skolotāji mani uzskatīja par sliktu skolnieku, jo gribēju kļūt tikai par aktieri, un, klausīdamies māsas stāstos par lielajiem Rīgas teātriem, nepaliku vienaldzīgs.
Nolēmu kaut ko darīt lietas labā un 1948.gadā aizbraucu uz Rīgu, lai mācītos Leona Paegles 1.vidusskolas 8.klasē. Ar to man vēl nepietika, jo devos uz Teātra institūtu, kur šajā laikā mācījās Alfreds Jaunušāns un Velta Līne. Iegāju un teicu, ka vēlos kļūt aktieris. Runas pedagoģe Marta Sīle teica: “Vai, puisīt, tev jābeidz vidusskola, lai tu varētu kļūt par aktieri.” Nekas cits neatlika.
Divus gadus mācījos Rīgā un divus gadus sēdēju 8.klasē, katru brīvo brīdi pavadīdams teātros un mēģinājumos, bet vakaros regulāri gāju uz izrādēm, tāpēc mācībām neatlika laika. Dailes teātrī biju kā mēbele. Interesantākās izrādes biju noskatījies 15 un vairāk reižu. Ja vēl būtu 8.klasē sēdējis trešo gadu, mani izmestu no skolas, lai gan tiku “spēlējis” pat ģībšanu skolotājas priekšā. Sapratu – jāatgriežas Gulbenē, lai pabeigtu vidusskolu. Tiku uzņemts 10.klasē,” atceras Roberts Ligers.
Pirmās iemaņas gūst Rīgā
Mākslinieks atzīst, ka tolaik viņā “iesēdies” daudz no Rīgas teātros skatītā, un ir gandarīts, ka Gulbenes vidusskolā sastapies ar saprotošu un teātra mākslu mīlošu direktori Veltu Turīnu, jo viņas darbības laikā varējis ļauties režisoriskām izpausmēm.
“Pirmā režija bija L.Paegles lugai “Runga, ‘iz maisa!”, jo mani izraudzīja par skolas dramatiskā pulciņa vadītāju. Iestudējums izdevās. Braucām viesizrādēs uz pagastiem. Pirmais panākums iedrošināja turpmākajam. Pulciņa dalībnieki paši darināja kostīmus un veidoja dekorācijas.
Joprojām esmu palicis tikpat bezkaunīgs kā agrāk, jo ar pantomīmas ansambli mēģinu pa naktīm. Nu, kas tas – kā vienu balli nodejot. Arī vidusskolas gados mēģinājām naktīs. Biju fanātisks. To pedagogi bija ievērojuši un uzaicināja mani arī savā ansamblī par režisoru. Kopīgi iestudējām lugu “Upesciema pavasaris”, kur biju arī lomas atveidotājs. Dažiem skolotājiem šķita dīvaini, ka viņu skolnieks tagad skolo pašus,” to sakot, Roberts labsirdīgi pasmaida. Ar prieku viņš atceras arī Antru Liedskalniņu, kurā jau skolas laikā saskatījis talantīgu aktrisi, un pirmo nodejoto valsti skolas pasākumā. Abu sadarbība turpinājās arī vēlāk Teātra fakultātē.
“Man dzīvē vienmēr bijis tā, ka soli pa solim eju augšup, tad – kritiens. Skolā es biju “zvaigzne”. Pedagogu lutināts vājprātīgās enerģijas dēļ,” piebilst R.Ligers.
Labs režisors veidojas no aktiera
Novadnieks atceras, ka veiksmīgi nokārtojis eksāmenus Teātra fakultātē un vēl veiksmīgāk aizstudējis līdz pēdējam kursam.
“Par diplomdarbu saņēmu teicamu novērtējumu, bet – izgāzos politekonomijas eksāmenā, kur vajadzēja klāstīt Staļina izvirzītās ekonomiskās problēmas. Tās man nesaistījās ar teātri. Sākot strādāt Dailes teātrī, viss šķita aizraujošs, tomēr vairāk sapņoju par režisora darbu. Vienmēr atceros Žaņa Katlapa teikto, ka, “lai kļūtu par labu režisoru, vispirms jākļūst par aktieri”. Šī patiesība man ir svēta, jo režisora darbā patiesi galvenais ir saprast aktieri. Viena reize izdodas katram, bet īsta māksla sākas tad, ja tu vienmēr spēj saraudināt vai sasmīdināt skatītāju zāli,” saka Roberts Ligers.
Viņš nebeidzami var stāstīt par režisora darbu toreizējā Rīgas būvstrādnieku klubā, kur dramatiskajā kolektīvā darbojušies visi Teātra fakultātē “caurkritušie” jaunieši, vadītājam izvirzīdami noteikumus, ka viņš strādās fakultātes prasību līmenī. Mākslinieks apzinājies, ko tas prasīs, tomēr vadījis nodarbības aktiermeistarībā, licis izspēlēt etīdes, lielu nozīmi piešķirot skatuves kustībām un ritmikai. Kolektīvs uzskatāms par “Rīgas pantomīmas” ansambļa sākumu.
Uzskata par saviem glābējiem
Roberts Ligers, ko raksturo enerģiska gaita, žestu un kustību valoda, Eduarda Smiļģa skolai raksturīgā dziedošā valoda, ir pārliecināts, ka jauneklīgumu viņam palīdzējis saglabāt darbs ar jauniešiem pantomīmas ansamblī. Māksliniekam nav raksturīgi ieslīgt stundām ilgās apcerēs. Viņš nemitīgi ir jaunu domu un neapmierinātības ar padarīto varā. Tāpēc daudz pārdzīvots laikā, kad valstisku pārmaiņu rezultātā “Rīgas pantomīma” pārtrauca darbību, to atsākot 1995.gadā. Toreiz Roberts domājis, ka viss beidzies. Par darba atsākšanu izšķīries, izvirzot noteikumu, ka kolektīvam izdosies sasniegt iepriekšējo līmeni.
“Es vienmēr esmu centies saprast jauniešus, jo viņi ir mani glābēji. Tikai viņu interese un darboties griba palīdzēja būt, kas esmu. Ikviena režisora lielākā laime ir spēja ieinteresēt jauniešus tā, ka pat šajā tehnikas un modernizācijas laikmetā viņi ar ķermeni un tā kustībām spēj atklāt cilvēka dvēseli,” saka Roberts Ligers. Viņa veidotā pantomīma neatbilst klasiskajai francūža Marsela Marso pantomīmai, ko raksturo balts grims un spēle bez mūzikas. Arī pasaulslavenais mīms ieteicis viņu nekopēt, bet radīt kaut ko gluži jaunu. R.Ligeram tas ir izdevies, jo pat padomju laikā būtībā no skatuves neveiksminiekiem izveidotais kolektīvs uzstājies gandrīz visās Rietumeiropas valstīs. Lai gan partijas komiteja viņus dēvējusi par riebekļiem un aizliegusi daudzas izrādes, pirmizrādēs skatītāju zāles bijušas pārpildītas, jo cilvēki zinājuši, ka varbūt tā ir vienīgā iespēja skatīt kaut ko neparastu un skaistu.
R.Ligers atceras – katru reizi vismaz viena etīde tikusi noņemta, bet jau gatavu afišu pārtaisīšana kļuvusi pierasta. Ja ansambļa vadītājam jautātu, kā, kaut ne īpaši gribēta, radās pantomīma, viņa atbilde būtu, ka tā radusies tāpēc, ka nebija repertuāra, ka bija interesanti. Mūža lielāko daļu, strādājot ar pantomīmas ansambli, R.Ligers saglabājis mīlestību pret dramatisko teātri, palīdzot kolektīva cīņā par profesionālā teātra statusa ieguvi, lai talantīgiem mīmiem nevajadzētu pamest ansambli, sirdsdarbu upurējot maizes darbam. Pirmais trieciens režisoram bijis tad, kad gandrīz visi ansambļa dalībnieki aizgājuši uz Dailes teātra studiju.
“Es kā režisors ansambļa dalībniekiem nekad neko nerādīju priekšā, uzskatot, ka jūtas nevar parādīt. Katram viss ir jāizlaiž caur sevi, pieņemot par savējo. Mans uzdevums vienmēr bijis panākt, lai cilvēki gūtu gandarījumu no tā, ko dara,” uzskata Roberts Ligers.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Roberts Ligers.
Dzimis: 1932.gada 3.martā Gulbenē.
Izglītība: beidzis Gulbenes vidusskolu. Absolvējis Latvijas valsts konservatorijas Teātra fakultāti.
Darbs: 1955.gadā sācis aktiera gaitas Dailes teātrī. Brīvajā laikā Būvstrādnieku centrālajā klubā vada jauniešu dramatisko kolektīvu. 1956.gadā izveido kustību ansambli “Rīgas pantomīma”, būdams tā režisors un iestudējumu scenāriju autors.
Apbalvojumi: 1981.gadā piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukums.
Kredo: atklāt cilvēku psiholoģiju caur kustību tā, lai sabangotu skatītāju jūtas zālē. Ar kustību parādīt cilvēka iekšējās pasaules pārdzīvojumus. Manas laimes kalēji ir mans ansamblis.
Fakti
Dailes teātrī tēlojis trauslas garīgās struktūras liriskus, inteliģentus jauniešus. Nospēlējis vairāk nekā 25 lomas. 1967.gadā izveidojis “Rīgas pantomīmu”. Bijis režisors daudzām lugām. Piedalījies vairākās kinofilmās, kurās izpaudies aktiera talanta lirisms. Filmā “Rita” (1957.) R.Ligers atveidojis Aivara lomu, “Latviešu strēlnieka stāsts” (1958.) bijis Saulītis, “Tava laime” (1960.) – Armīns.
Pirmā pantomīmas izrāde “Ideja” tapusi 1961. gadā, izmantojot Imanta Kalniņa mūziku. Turpmāk veidojis gan miniatūras, gan iestudējumus ar sazarotu tēlu sistēmu, panākot filozofisku vispārinājumu.
