Bieži vien dzirdu apkārtējos sakām – “Ko tad es? Es jau neesmu nekas! Tie tur augšā visu izlemj”. Tādās reizēs man gribas teikt: “Un ko tad tu dari, lai tā nebūtu?” Ticu, ka arī viens cilvēks spēj mainīt to, kas ietekmē viņa dzīvi un sabiedrību kopumā. Protams, ietekmējam, arī neko nedarot, bet šādā gadījumā jāsamierinās ar to, kas un kā ir.
Paveroties dažādu projektu iespējām, Gulbenes novadā ir saradušās daudz un dažādas nevalstiskās organizācijas, kurās apvienojušies līdzīgi domājošie. Organizācijas ir gan kopienu – ciematu, pagastu – attīstībai, gan interešu – mednieku, makšķernieku, velosipēdistu, sporta un sociālo grupu – jauniešu, invalīdu, māmiņu – vajadzību apmierināšanai. Visi darbojas – cits vairāk, cits mazāk. Uzskatu, ka nevalstiskajām organizācijām cieši jāsadarbojas ar novada pašvaldību, jo mērķis jau ir viens – lai ikviens novadā justos labi. Mēs pie sevis varam bubināt un būt neapmierināti ar visu pasauli, bet, ja paši nerīkosimies, nemeklējot risinājumu, nepasakot to citiem, nekas nemainīsies. Žēl, ka 4.novembrī uz nevalstisko organizāciju un deputātu un speciālistu tikšanos bija tik maz nevalstisko organizāciju pārstāvju. Šeit bija iespēja izteikties un dalīties par kopīgas sadarbības iespējām – ko viens no otra gaida. Acīmredzot vairākas biedrības pastāv tikai projektu naudas piesaistei. Viens ir tikai ņemt un teikt, ka man pienākas, bet ir arī jādod. Tāpat, cik daudz piedalās dokumentu sabiedriskajās apspriešanās, paužot savu viedokli, cik piedalījās apkaimes darbnīcās un cik piedalās iedzīvotāju forumos? Šīs visas aktivitātes ir, lai dzirdētu iedzīvotāju viedokļus, lai gan nevalstiskās organizācijas, gan pašvaldība varētu strādāt, kā iedzīvotājiem vajadzīgs, bet, ja iedzīvotāji nepiedalās, tad ir tā, kā tie tur, augšā, izlēma.
