Niks Zvirbulis, pārliecinājies, ka Alīda ir sveika un vesela, turpināja sekot Reinim un Geram. Abi, kā vislielākie draugi, gāja pa ietvi un dzīvi sarunājās.
* * *
Niks Zvirbulis, pārliecinājies, ka Alīda ir sveika un vesela, turpināja sekot Reinim un Geram. Abi, kā vislielākie draugi, gāja pa ietvi un dzīvi sarunājās.
Ar izsekošanu bija zināmas problēmas. Viņš nevarēja braukt tiem pakaļ ar mašīnu, kuras sānos stiepās vārds – policija. Vasarā varbūt tas izdotos nemanāmi, auto var apstāties jebkurā vietā. Tagad, kad sniegs krita katru dienu, sētnieki bija sametuši milzīgus kalnus, tīrīdami ietves un pagalmus. Viņam jāpacenšas vīriešus neizlaist no acīm. Kolēģis sēdēja mašīnā un gaidīja signālu, kad vajadzēs steigties palīgā.
Reiņa limuzīns bija palicis mājas pagalmā. Vai nu viņi ies kājām, vai arī iesēdīsies citā vāģī. Tomēr maz ticams.
Beidzot abi vīrieši apstājās pie savrupmājas, kuru apjoza pelēku, pussatrupējušu dēļu žogs. Reinis ar Geru nozuda aiz augstās sētas.
– Ābeļu iela 20, – Niks raidīja signālu. – Interesanti, kas šeit dzīvo?
– Fū, domāju, ka izlaidīsi no redzesloka, – no piebraukušās patruļas mašīnas izlēca kolēģis Mareks.
– Ko darīsim? Gaidīsim atbraucam pārējos vai arī…
– Vai arī? – Mareks iemeta sniega kupenā sērkociņu. – Tavs plāns izrādījās pareizs. Sekodams uzņēmējam, nonāci pie Geras. Pagaidīsim pārējos. Gera var būt bruņots.
Abi policisti dīdījās uz vietas kā strauji kumeļi. Atbrauca vēl viena policijas mašīna.
– Aiziet, puiši. Policisti uzmanīgi pavēra vārtus, uz kuriem bija pienaglota plāksnīte ar suņa attēlu. Mirkli klausījušies, vai no kāda pagalma stūra neizjoņos četrkājainais sargs, nopētīja apkārtni. Pagalmā bija iemītas vairākas takas līdz malkas šķūnim, akai un pagrabam. Mājas apkārtne izskatījās nekopta. Milzīgi, sakaltuši dadži šūpojās vējā. Vienu mājas sienu klāja liānveidīgs vīteņaugs, kura lapas bija nobirušas jau rudenī. Trīs vīri aizskrēja aiz mājas, viens palika dežurēt pie mašīnas, bet Niks ar Mareku pieklauvēja pie durvīm.
– Atveriet, policija!
Nesagaidījuši atbildi, abi izmeklētāji vēra vaļā durvis. Šajā mirklī gaisā aizspindza lode.
– Nolikt ieročus un nākt pa vienam laukā! – skaļā balsī ieaurojās Mareks, atrāvies no ieejas. Piespiedies pie stenderes, viņš raidīja atbildes šāvienu kārtu.
Šķindēdami bira laukā loga stikla. Kā melns maiss kupenā iekūleņoja cilvēks. Pielēcis kājās, viņš gribēja mukt prom, taču policijas darbinieki izrādījās veiklāki.
– Uzņēmējs Reinis Jaunzems, – viņu tūlīt atpazina.
– Kur Gera? Cik daudz viņam ir ieroču? Vai ir vēl kāds mājā? – bira jautājumi, taču vīrietis spītīgi klusēja.
Niks Zvirbulis iemetās mājā.
– Pagaidi! – uzsauca Mareks, uzsizdams ar plaukstu sev pa ceļgalu. – Velns par stenderi.
Atskanēja šāviens, šoreiz tas nāca no bēniņiem un trāpīja Reinim. Policisti pajuka uz visām pusēm, gatavi doties jaunā uzbrukumā. Bēniņos no jauna atskanēja šaudīšanās, tad iestājās klusums.
– Nik, Nik, kur tu esi? – Mareks sauca. Atradis kāpnes, kas ved uz bēniņiem, policists lēca pa pakāpieniem augšā. Atvēris durvis, viņš ieskrēja Nikam krūtīs. Jaunais izmeklētājs izskatījās apmulsis.
– Tu esi ievainots, – Mareks norūpējies skatījās uz puiša vaigu.
– Nieka skramba, – Niks apsēdās uz grīdas. – Es nogalināju cilvēku. Viņš bija noziedznieks un tomēr… tas ir tik riebīgi… atņemt otram dzīvību… riebīgi… Es pats jūtos kā noziedznieks. Nebiju domājis, ka tā uzreiz…
– Muļķības, – Mareks pārtrauca Nika gaušanos un pieliecās pie gulošā Geras, taustīdams tā pulsu uz kakla. – Tev nebija izvēles. Dzīvs Gera, dzīvs. Viņš vēl mums nākotnē sagādās ne mazums rūpju. Lūk, arī mediķi atbrauc.
Niks ar kabatlakatu noslaucīja ieskrambāto vaigu un kāpa lejā. Paldies Dievam, viņš tomēr neaizsūtīja Geru uz citiem medību laukiem. Viņš pirmo reizi šāva uz cilvēku un jutās slikti. Vai viņš vispār spēs būt policists, ja jau pēc pirmās šaudīšanās gatavs raudāt?
