Tirzmalietis Mārtiņš Tepers, kurš saimnieko un dzīvo saimniecībā “Isliņas”, uzskata, ka šis pavasaris zemniekus nav lutinājis.
Tirzmalietis Mārtiņš Tepers, kurš saimnieko un dzīvo saimniecībā “Isliņas”, uzskata, ka šis pavasaris zemniekus nav lutinājis, jo iepriekšējos gados graudaugu sēja pabeigta aprīļa pirmajās dienās, bet šogad pat maijā ir tīrumi, kurus pārliekā mitruma dēļ ar lauksaimniecības tehniku nav iespējams apstrādāt.
“Nu jau varu būt mierīgs, jo graudaugiem paredzētās platības – apmēram desmit hektārus – esmu apsējis. Maija vidū sēju pēdējos kviešus. Sēklu nepērku. To, ko iepriekšējā gada rudenī iekuļu, ziemā glabāju kooperatīvās sabiedrības “Lejasciema grauds” graudu glabātavā un pavasarī iesēju,” stāsta M.Tepers.
Piemājas saimniecībai piederošā zemes platība ir tikai 16 hektāri. Saimnieks stāsta, ka jau 63 gadus turpinot apstrādāt tēva zemi. Lielāko daļu no tās saimnieki izmanto auzu, kviešu un miežu audzēšanai. Daļu iegūtās graudu ražas M.Tepers samaļ miltos, nelielu daļu realizē kaimiņam, mazliet izbaro lopiem un glabā nākamajam pavasarim.
“Mums ar kaimiņiem izveidojies mazs “kolhozs”. Kuram ir kombains, tas rudenī nāk talkā izkult labību, man atkal ir traktors un dažādi lauksaimniecības agregāti – arī varu palīdzēt. Cenšos nevienam neatteikt, lai gan mazo tīrumu apstrādei vajag daudz laika. Arī degvielas vairāk jāpatērē,” prāto Mārtiņš. Viņš aprēķinājis, ka pavasarī lielākie izdevumi saistīti ar degvielas iegādi, bet akcīzes nodokli Mārtiņam neaprēķinot, arī valsts subsīdiju neesot. Saimnieks stāsta, ka neesot bioloģiskās lauksaimniecības piekritējs. Viņaprāt, lai iegūtu labu ražu, sējumi jāmiglo un jādod minerālmēsli, bet tam nepieciešami ievērojami līdzekļi.
“Visu darba mūžu – 47 gadus – strādāju par traktoristu. Šodien saku, kolhoza gadi bija daudz labāki, jo tad, lai gan cilvēkiem vajadzēja niknāk strādāt, viņi arī labi nopelnīja. Man ir žēl meliorēto platību, kas tagad aizaug, bet savulaik tajās ieguldītas prāvas naudas summas. Arī fermas ir likvidētas, no tām daļa jau sabrukusi un nātrēs ieaugusi,” piktojas Mārtiņš. Viņš bilst, ka arī par daudzināto Eiropas Savienību viņš neko nedomājot. “Es no tās neko daudz nesaprotu, bet uzskatu, ka lieliem kungiem tajā būs labi, bet mazajiem – bēdīgi. Vieni kļūs vēl bagātāki, otri – nabagāki, bet vidējā slāņa vispār nebūs,” saimniekam par Eiropu ir nemainīgs spriedums.
Mārtiņš pieder cilvēkiem, kam netīk mainīt dzīvesvietu, tāpēc viņš palicis uzticīgs tēva mājām, laukiem un iekoptajām tradīcijām. Ja viņam vajadzētu sākt dzīvi no jauna, Mārtiņš nekad neveidotu zemnieku saimniecību, bet strādātu plecu pie pleca ar citiem.
“Esmu cilvēks, kam vajadzīgs vadītājs. Iespējams, ka tāds neesmu vienīgais, vai gan cita iemesla dēļ tik daudzi atteiktos no laukiem. Piederu vecajai paaudzei un jaunajiem līdzi neizskriet,” domā Mārtiņš, vērīgi pārlaizdams skatienu apkārtējiem laukiem.
