„Tu taču mani nenodevi?” sīku smiekliņu izspiezdama, man blakus pie datora apsēžas Ilze, kura gan patiesībā nemaz nav Ilze, un, lai arī viņa teica, ka ir pilnīgi vienalga, es zinu – manu draudzeni ļoti interesē, ko un kā es būšu uzrakstījusi.
Būtībā jau viņai nav par ko uztraukties – dzimusi un augusi Cēsīs, pēdējos desmit gados labi iedzīvojusies Holandē, tāpēc šajā pusē reti kuram pazīstama. Pat tos dažus, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmos, radus un draugus, kas vēl no šejienes nav pavisam aizbraukuši, Ilzei šoreiz nav izdevies satikt – māsīca Vija un viņas vīrs darbu atraduši citās pilsētās un reti kad atbrauc uz šo pusi, bet bijusī skolasbiedrene tieši šonedēļ aizlidojusi pie bērniem uz ārzemēm.
Tieši tāpēc vēlā vakara stundā zvans atskanēja pie mana dzīvokļa durvīm. Es vispirms klusībā nopukojos: „Atkal kādam rokas nav kur likt!” un tikai tad, kad zvans atskanēja vēlreiz un neatlaidīgāk, rausos no gultas ārā, lai ieskatītos durvju actiņā.
Nevar būt! Vai tiešām tā ir Ilze? Dinamīts un dzīvsudrabs vienā personā! Kolorīta, spilgta un pašapzinīga blondīne, kura spēj būt gan iejūtīgi maiga, gan nesaudzīgi tieša. Bez brīdināšanas, bez pieteikšanās – kā jau tas viņai raksturīgi, jo, kā pati saka, – lai neveicinātu liekus satraukumus, krāmu noslēpšanu un kulinārās izvirtības.
Atkal redzēšanās pēc vairāku gadu nesatikšanās izvēršas jautra un skaļa, jo ar viņu citādāk vienkārši nav iespējams. Smieklu pilna, asprātīga un dinamiska Ilze vienā mirklī pārņem situācijas vadību, izkārto uztūkušo ceļa somu, noklāj galdu visdažādākajiem labumiem un, joprojām nerimstošu runas plūdu pārņemta, atrod īpašiem gadījumiem atliktās garkājainās vīna glāzes un iepilda tajās sen negaršotu aromātisku vīnu.
– Uz satikšanos, vai ne? – viņa draiski pieskandina un tūlīt piebilst: – Un uz latviešu vīriešu veselību!
Abas iesmejamies vienlaikus. Es – laikam jau tāpēc, ka šādu tostu nudien negaidīju, Ilze… Bez iemesla jau tā neteiktu. Lai gan – par to patiešām ir vērts pacelt tostu. Mūsdienu dzīves apstākļi viņus liec un trenc kā vāveres ritenī – no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam.
Tajā pašā laikā apjaušu, ka neko daudz nezinu par Ilzes pēdējo gadu dzīvi. Dažas skopas vai varbūt – steidzīgas vēstuļu rindas, retas īsziņas svētkos, internetā pamanīti daži fotomirkļi… Arī manas vēstules mūžīgi nepadarāmo darbu dēļ sarāvušās īsākas.
Laikam jau vēl neesmu īsti attapusies no negaidītās viešņas ierašanās, jo jautājumu uzdošanā draudzene izrādās naskāka: kā dzīvoju, kā bērni, kā mazbērni, kā darbs, kā vīrieši?
– Paldies, viss notiek ierastajā kārtībā, – atturīgi pasmaidu, jo saprotu, ka garas atbildes no manis šobrīd netiek gaidītas – tāda savāda eiforija Ilzi pārņēmusi. – Labāk pastāsti, kā dzīvojas tev. Izskatās, ka esi apreibusi no Latvijas gaisa, – pavelku draudzeni uz zoba.
– Un kā tad ne! – viņa uzšūmējas, pareizāk – uzsprāgst kā šampanieša pudeles korķis. – Autobuss apstājas absolūtā tumsā, no tā reizē ar mani izkāpj tikai viena paunu tante, šoferis kā lēnais divplāksnis izveļ manu čemodānu un aizbrauc! Es viņam prasu – kā izsaukt taksi, bet šis tikai parausta plecus! Kamēr es kājām klupdama, krizdama aizvelkos līdz māsīcas Vijas dzīvoklim, man garām pabrauc vismaz desmit vieglās mašīnas! Kaut viens būtu apturējis un piedāvājies palīdzēt! Vai tiešām šajā pilsētā vairs nav vīriešu? Utrehtā, kur es dzīvoju, man neviena mašīna garām nepabrauktu! – draudzenes izmisums kā nazis griežas spurainajā ananasa mizā.
– Kāpēc tu domā, ka tajās mašīnās pie stūres sēdēja vīrieši? – mēģinu pasmaidīt. – Redzot tādu slaidu, vientuļu, baltā tērptu dāmu rudens tumsā un vēl ar lielu ceļa somu, vīrietis tev garām nepabrauktu.
– Atradusi, ko aizstāvēt! – Ilze pukojas. – Kad es veltīgi stiepu čemodānu uz piekto stāvu un lejā, tie varbūt bija invalīdi, kas čurnēja piesmēķētos trepju laukumiņos un smirdēja pēc lētas brāgas?
– Nu, re! Tu jau pati uzstādīji diagnozi, – ironizēju.
– Ai… – Ilze smagi nopūšas. – Dzīve ārzemēs mani laikam ir par daudz izlutinājusi. Esmu aizmirsusi šo melnās strīpas dzīvi, un līdz ar to man nenāk prātā tādas domas kā tai vienai pasažierei autobusā: „Mana dzīve ir kā zebras aste – bezgalīga melna strīpa, kas beidzas…” Nu, tu jau zini, kur.
– Kā tu pati labi zini – viss ir atkarīgs no attieksmes. Bet vai nu mēs tagad par to runāsim, – mēģinu aizstūrēt prom no skarbās dzīves apcerēm. – Tu ielidoji tik dzirkstoša, laimīga. Pastāsti labāk par sevi!
Iekšēju pārdzīvojumu vai domu pārņemta, Ilze uzreiz man neatsaucas. Lēnām iztukšo vīna glāzi, noloba apelsīnu. Es nesteidzinu, lai atgūstas no noguruma. Arī tiem straujajiem skrējējiem kādreiz nogurst kājas un prāts.
– Labi vismaz, ka tu esi mājās. Ko gan es darītu tumsā uz ielas…– Ilze skumji nopūšas. Tad strauji pieceļas, apsēžas man blakus un apskauj plecus:
– Es reizēm jūtos tik viena…
– Tā laikam notiek ar tām stiprajām sievietēm… – piebilstu.
Jūtu, ka Ilze ir nogurusi, piedāvāju saklāt gultu un visu runājamo atstāt uz rītdienu. Tomēr vēl ilgi sēžam, atspiedušās spilvenos, un runājam, un runājam…
Diena aizsteidzas nemanāmi strauji. Laikam tāpēc, ka ik pēc stundas bibliotēkā pie manis ienāk Ilze. Neesot īsti ko darīt, kurp iet, ko redzēt, pastaigāšot gar plauktiem, kaut ko palasīšot.
Kādu laiciņu pasēdējusi vienā krēslā, tad pārsēdusies uz mīkstāku, aizgājusi ielūkoties citos bibliotēkas stāvos, viņa atgriežas pie manis ar greizu smīnu sejā:
– Jūs taču veicat kaut kādu statistiku, vai ne?
Piekrītoši pamāju ar galvu, jo tieši tobrīd steidzos saskaitīt vienu ciparu ailīti.
– Tad jau tu varēsi pateikt, cik procenti no visa lasītāju skaita ir vīrieši.
– Kam tev tas vajadzīgs? – izbrīnīta jautāju.
– Nu, redzi, es te jau stundu sēžu, bet tā arī nevienu neesmu redzējusi, – draudzene nosmīn. – Arī citos stāvos nav.
– Bet ir taču darba diena! Visi strādā, – atgādinu. – Vai arī – vienkārši maskējas, – pasmaidu.
– Lai jau tā būtu, bet tu man to cipariņu vari nosaukt? – Ilze nerimstas.
– Un tu ceri, ka tad viņi ieradīsies? – pasmejos pretī.
– Utrehtā, kur es dzīvoju, viņi neslēpjas, – draudzene apcerīgi paskaidro. – Tur viņi ir visur – gan dienā, gan vakarā. Uz ielām, parkos, veikalos, restorānos, baznīcā, bibliotēkā… Arī pie manis frizētavā. Mums ir sava īpaša klientūra, kuri uztraucas par katra ataugušā mata puscentimetru. Te es tikko ieskatījos divās frizētavā – vienas sievietes!
Stāstus par viņas frizētavu dzirdēju jau garajā nakts sarunā, tāpēc iespiežu Ilzei rokās kādu no jaunajām grāmatām un pievēršos kalkulatora pogām.
Kad brīdi vēlāk ierunājos par pusdienām, draudzene ierosina aiziet uz kādu kafejnīcu. Zinot viņas prasības un vēlmes, nedaudz apmulstu – tuvumā nav nekā tāda, ar atbilstošu interjeru un noskaņu, bet draudzene smaida:
– Būs labi, varam iet tepat aiz stūra. Es jau tur ieskatījos.
Ēdienkarti ilgi nepētām, izvēlamies klasiskos grieķu salātus, desertu un kafiju un gaidām. Ilze kā parasti joko, smejas, purina blondos matus, grozās, aiziet līdz bāram, atnāk un apsēžas.
– Interesanti, vīriešu patiešām nav vai viņi vienkārši neatzīst ne bibliotēkas, ne kafejnīcas? – draudzene ironiski jautā. – Teiksi, ka gan jau virtuvē kāds strādā?
Paskatos pār plecu, patiešām – jau atkal tikai nelielas sieviešu kompānijas. Pie kafijas tasēm, pie sulas glāzēm, pie pusdienu šķīvjiem.
– Viņi mājās pusdieno, – visā nopietnībā paskaidroju. – Vai arī darbā līdzpaņemtās maizītes steidzīgi apēd.
– Tas nav nopietni, – Ilze hihina. – Kaut kur jau viņi ir, būs jāpameklē.
– Ja pagaidīsi līdz darba dienas beigām, dažus noteikti ieraudzīsi,- pasmaidu.
Negaidītās viešņas ierašanās nav mani izsitusi no darba ritma – neesmu aizmirsusi, ka šodien bibliotēkā plānota sociālo deju nodarbība. Zinu, ka uz to ieradīsies gan harizmātiskais deju skolotājs, gan daži laulāti pāri, kas vēlas padejot. Ļaušanās mūzikas ritmam, kustību vingrums un vieglums – tas ir kā spārni, kas uz mirkli ļauj pacelties pāri ikdienai. To daudzi grib izmantot, un to apstiprinās visas dejotgribētājas, kas ne jau pirmoreiz pulcējas kopā.
– Tev taču patīk dejot, vai ne? – aizdomīgi palūkojos Ilzē, kura atkal netipiski pieklususi.
– Mēģinu atcerēties, kad pēdējo reizi tā pa īstam dejoju… – draudzene sapņaini nopūšas. – Gribētos gan, bet vai tad būs ar ko? Manas paziņas Cēsīs tāpēc aizrāvušās ar līnijdejām, bet – tas taču nav nopietni. Tās jau tādas kā ritma nodarbības. Atceros skolas laiku ballītes… Tad gan bija īsta dejošana. Un kur tas laiks, kad arī vīru dejojām…
Ilze pieklust. Saprotu – tā ir sāpīga tēma. Aigaru reiz pievīla sacīkšu motocikls, un viņa dzīves pavediens aprāvās daudz par agru. Tad arī Ilze šeit pameta visu un aizbrauca uz Nīderlandi.
Brīdi paklusējusi, draudzene it kā noskurinās un plati pasmaida:
– Patiešām – kur palikuši vīrieši? Utrehtā, kur es dzīvoju, viņi neslēpjas… Tur tik daudz iespēju padejot! Un tik daudziem vajag apgriezt matus.
Kad pēc stundas Ilze atkal apsēžas man bibliotēkā iepretim, viņa savu atskaiti par īsajā laikā paveikto sāk ar paziņojumu, ka aizsākusi divu dienu ilgu pētījumu „Kur palikuši vīrieši?”. Jau paspējusi ieskatīties pastā, pāris veikalos, dažās bankās un skolās, pat doktorātā, bet arī tur sastapusi tikai sievietes. Toties Utrehtā ir tik burvīgs pastnieks, tik šarmanti veikalnieki, tik eleganti baņķieri un tik harizmātisks ārsts, ka Ilzei elpa aizraujas, par viņiem stāstot.
Tiesa, tepat netālu garāmejot viņa pamanījusi arī policijas ēku, bet apstājusies, pat līdz ārdurvīm netikusi – pa kāpnēm pretim nākušas jaunas sievietes!
Tikai tad, kad ilgāk pastāvējusi ielu krustojumos pie luksoforiem, dažās garāmbraucošajās mašīnās beidzot pamanījusi pāris vīriešus. Drūmu un koncentrētu skatienu tie lūkojušies taisni uz priekšu.
Centos apturēt Ilzes runas plūdus un iebilst, ka viņa pamatīgi pārspīlē un meklē neīstajās vietās – vajag aiziet uz celtniecības materiālu veikaliem, autoskolām, Zemessardzes štābu, ugunsdzēsēju dienestu un galu galā – dziļāk ieskatīties policijas gaiteņos. Ja vēlas pameklēt tālāk, tad vēl atliek gateri, dažādu remontdarbu iestādes…
– Bet ja nu es vēlos satikt intelektuālu vīrieti? – Ilze, plaši žestikulēdama, tēloti izmisīgi izsaucas.
Aizdomīgi skatos uz viņu un cenšos saprast – kāda vēlīna rudens muša viņai iekodusi? Kas tā tāda par savādu interesi? Nepārvarēta atkarība vai tikai tāda tēlošana, kaprīza izrādīšanās?
– Bet tu taču parīt brauc uz Utrehtu, – nenociešos atgādināt. – Tur viņi neslēpjas!
– Tur viņi patiešām neslēpjas, – Ilze rezignēti nosaka. – Tur viņu ir par daudz. Reizēm par daudz – ievērības, uzmanības, pielūgsmes. Gribas kaut ko vienu – īsti latvisku, ar dzimtenes saknēm. Kaut ko tādu, lai gribas iesakņoties šeit. Kopā lasīt grāmatas, dejot. Kopā neslēpties.
