Jau šajā svētdienā adventes vainagā iededzināsim pirmo sveci. Raugoties sveces liesmā, brīdi paklusēsim, jo ir sācies pārdomu laiks, kas ved mūs pretim Ziemassvētkiem. To gaidīšanas laiks mums katram saistās ar kaut ko savu, jo esam dažādi. Mēs cenšamies ieviest kārtību savās domās un arī darbos, ļaujam šai kārtībai ienākt arī mūsu izjūtās un sarunās. Vairāk nekā jebkad mēs apzināmies, ka neviens cits, tikai mēs paši esam sava laika saimnieki. Tikai paši svaru kausos liekam savus labos un diemžēl arī ne tik labos darbus. Ar prieku uzlūkoju savas mazmeitas rakstīto vēstuli Ziemassvētku rūķim un apbrīnoju, cik šā gadsimta bērni tieši un precīzi prot noformulēt savas vēlēšanās, kamēr mēs, pieaugušie, garlaicīgi stiepjam vārdus “nezinu”, “varbūt kādu nieku” un tamlīdzīgi. Varbūt no jaunās paaudzes mums jāiemācās tiešums un ātrāka izlēmība, jo pārāk gausi pieņemam valstiski nozīmīgus lēmumus, izliekamies, ka daudzi notikumi mūs neskar, jo norisinās tālumā. Adventes laikā domāju arī par to, ka gribu savu dzīvi nodzīvot tā, lai, pametot skatu atpakaļ, varētu sev uzsist uz pleca un teikt: “Malda, tu esi dzīvojusi! Esi priecājusies un bēdājusies, esi bijusi pacietīga un neiecietīga, esi darījusi, kļūdījusies un spējusi atzīt savas kļūdas, esi bijusi neprātīga un pārlieku prātīga.” Gaidu to brīdi, kad došos uz mežu, lai salūkotu egli, ieelpotu tās smaržu un izvēlētos, kā to rotāt. Šajā laikā gribas pārtapt burvē, kas, paceļot burvju zizli, pasauli pārvērš miera un saticības pasaulē. Iedegsim pirmo sveci un būsim sava laika saimnieki!
