Klausoties un lasot publikācijas par skolotāju streiku, kurš notika pagājušajā piektdienā, liek kārtējo reizi aizdomāties par to, kas un kā notiek mūsu valstī. Šoreiz gribu runāt ne jau konkrēti par kādas profesijas pārstāvjiem, bet gan kopumā par mums visiem. Vienalga, vai tie ir skolotāji vai mediķi, jaunās māmiņas, pensionāri vai tie, kas saņem tikai minimālo algu. Lai kaut ko panāktu, tiek organizēti piketi un streiki. Ja arī kaut kas, šādi cīnoties, jāsaka gan vistiešākajā vārda nozīmē – tieši ar cīņu, tiek panākts, tad ne jau kas vērā ņemams. Tajā pašā laikā ministriem un premjerei tikko tika paaugstinātas algas par aptuveni 700 eiro. Savukārt tiem tautiešiem, kuriem apgādībā ir, piemēram, bērns, ar nākamo gadu maciņā ieripošot aptuveni par diviem eiro vairāk. Būtu 1.aprīlis, domātu, ka tas ir visīstākais joks! Bet tā – paradokss! Jokojamies par igauņiem, sacerot par viņiem anekdotes, bet viņi brauc pa labiem ceļiem un, ja mūsu valstī par trim bērniem ģimenes pabalsts ir nepilni 70 eiro mēnesī, tad igauņiem – gandrīz 400 eiro. Kā izrādās, naudu mūsu valdība atrod daudz kam, ja ir tāda nepieciešamība. Atcerēsimies kaut vai bankas glābšanu. Un tagad valdība atrada 80 miljonus, lai aizdotu “airBaltic”, un, lai arī tas ir aizdevums, bet nauda taču atradās. Ko gan tas varētu nozīmēt? Laikam jau nav ilgi jādomā. Cilvēks te vienkārši nav prioritāte. Joprojām nav vērtība, par spīti izceļotāju tūkstošiem. Ļoti skarbi, bet tā ir.
