Tuvojoties
gada beigām, noslēdzas 2015. gada urologu bezmaksas vizītes
reģionos. Kopš projekta sākuma, sadarbojoties Latvijas Urologu
asociācijai, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijai un MFD
Veselības grupai, noritējuši 36 reģionālie izbraukumi visā
Latvijā – kopumā bezmaksas konsultēti vairāk nekā 700 vīriešu.
Izbraukuma vizītes jauniem pacientiem plānotas arī nākamgad.
Kā
liecina „Slimību profilakses un kontroles centra” (SPKC)
pētījuma dati, 2014.gadā no ielaista prostatas vēža Latvijā
dzīvību zaudēja 409 vīrieši, tika diagnosticēti 1123 jauni
prostatas audzēja gadījumi, no tiem vairāk nekā puse gadījumu ir
konstatēti reģionos: Vidzemē 110, Kurzemē 216, Zemgalē 88 un
Latgalē 188. Pavisam kopā šobrīd uzskaitē atrodas 7167 vīriešu,
kuriem ir konstatēts prostatas audzējs. Ja šī slimība tiek
atklāta savlaicīgi, to ir iespējams pilnībā izārstēt, tomēr
357 vīriešiem prostatas vēzis ir ticis atklāts III un IV stadijā
– brīdī, kad slimību ārstēt ir daudz sarežģītāk.
Līdz
šim urologi viesojušies tādās Latvijas pilsētas kā Limbaži,
Balvi, Preiļi, Līvāni, Pļaviņas, Valka, Jēkabpils, Madona,
Grobiņa, Irlava, Priekule un daudzās citās.
Par
reālo situāciju, apstākļiem reģionos un salīdzinājumu ar Rīgas
pacientiem, stāsta uroloģe Egita
Deine – ārste, kura
viesojusies astoņās Latvijas pilsētās un sniegusi vairāk nekā
160 bezmaksas konsultācijas.
“Lauku cilvēki ir pieticīgāki un
pacietīgāki – kamēr var ciest, tikmēr jau netraucē. Daudzu
uztverē Rīga ir tāla un tas prasa piepūli un laiku, lai līdz tai
nokļūtu. Turklāt ar vienu vizīti pie ārsta bieži vien ir par
maz, lai atrisinātu problēmu, pacientiem trūkst uzņēmības.
Turklāt reģionos ir arī vairāk maznodrošinātu cilvēku, lielāks
bezdarbs, cilvēki nevēlas ieguldīt savā veselībā. Liela daļa
veco cilvēku nevēlas apgrūtināt savus bērnus, mazbērnus, jo
uzskata, ka viņu laiks ir svarīgāks, nekā pašu veselība –
tāda savdabīga vecāka gadagājuma cilvēku uztvere, bet uroloģijā
pacientu īpatsvars tomēr ir cilvēki gados. Ir arī tādi, kuriem
piebrauc klāt, bet viņiem tāpat neko nevajag, ģimenes ārsts vai
sieva pierunājusi atnākt. Šajos gadījumos lielākoties tāpat
pozitīvs iznākums nav gaidāms, jo svarīgākais ir paša pacienta
vēlme kaut ko darīt savas veselības labā. Gribētu aicināt
jaunāko paaudzi biežāk atvēlēt laiku un iedziļināties savu
vecāko ģimenes locekļu veselības stāvoklī un censties problēmu
risināt kopā, izrādot savu atbalstu un palīdzību.”
Bieži
ir dzirdēts, ka maksas vizīte pie urologa ir jāgaida pat līdz
diviem mēnešiem – stereotipi vai Latvijas medicīnas realitāte?
“Domāju, ka Latvijā urologu pietiek. Daudzi
cilvēki nav informēti, ka urologs ir pieejams arī ārpus lielajiem
Latvijas medicīnas centriem un lai nokļūtu līdz diagnozei, nav
obligāti nepieciešams kāds šaura profila speciālists. Turklāt
lielās rindas jau ir uz valsts apmaksātajiem pakalpojumiem.
Daudzi mēģina ietaupīt uz savas
veselības rēķina, joprojām cilvēkiem gados liekas, ka medicīna
ir bezmaksas. Ļoti bieži nākas uzklausīt pensionāru
bezpalīdzības stāvokli – naudas operācijai nav, arī valsts
neapmaksā. Strādājuši visu dzīvi, bet pensija maza, bērnu nav
vai tie dzīvo ārzemēs – palīdzēt nevar! Arī jauno,
nestrādājošo (nodokļus nemaksājošo) cilvēku tiesības uz
valsts apmaksātajiem pakalpojumiem ir līdzvērtīgas tiem, kas
godīgi nomaksā visus nodokļus – tas viss joprojām tiek izdalīts
no viena maciņa. Ir pakalpojumi, kurus valsts neapmaksā vispār,
bet cilvēki joprojām nāk un prasa par mistiskām rindām, kurās,
kā runājot, varot pierakstīties. Speciālistu ir pietiekoši, bet
nesakārtoti ir sociālie jautājumi un aprūpe – nespēj nokļūt,
nav naudas, par ko apmaksāt un nopirkt. Zāles ir pieejamas, bet
dārgas! Nesen mēģināju arī pierakstīt kādu savu pacientu ar
salīdzinoši retu slimību kādā no lielākajiem Latvijas medicīnas
centriem, kur kolēģiem ir lielāka pieredze. Lai operators paceltu
tālruņa klausuli, pagāja vairāk nekā 30 minūtes! Vai var
dusmoties uz pacientiem, kas neatzvana un neatceļ vizītes? Kā vecs
cilvēks, kam mājās joprojām ir stacionārais telefons, spēj
sagaidīt šo savienojumu ar reģistratūru? Speciālistu pietiek,
trūkst organizētības un finansiālo līdzekļu,” ar savām
pārdomām dalās Egita Deine.
“No
audzēja rašanās izvairīties nav iespējams, var tikai regulāri
veikt konkrētus izmeklējumus, lai ļaundabīgās saslimšanas būtu
iespējams konstatēt laicīgi, kad iespējama to radikāla
ārstēšana, kas pēc iespējas mazāk traucē pacienta dzīves
kvalitātei,” stāsta Egita
Deine.
“Par prostatas vēzi
runājot, vīriešiem pēc 50 gadu vecuma vajadzētu nodot PSA
(prostatas specifiskais antigēns), urīna analīzi. Cilvēkiem arī
bieži vien mānīgi liekas – ja nav sūdzību, viņiem nevarētu
būt arī nekādas ļaundabīgas slimības. Tāpēc, ja ģimenes
ārsts reiz ir saskatījis kādas izmaiņas pacienta analīzēs un
norādījis uz speciālista vizītes nepieciešamību, to nevajadzētu
atlikt, jo bieži vien ļaundabīgo slimību izraisītās sūdzības
norāda jau uz slimības izplatītu stadiju, kad ārstēšana ir
ierobežota, dārgāka un bieži vien neradikāla. Lai izvairītos no
urīnpūšļa audzēja, jāizvairās no smēķēšanas. Ikviens pats
var ik pa laikam aplūkot un aptaustīt savus ārējos dzimumorgānus,
ja mana kādas neskaidras izmaiņas, iespējams, lietderīgi to
atrādīt arī ārstam.”
Lai
šo problēmu sabiedrībā aktualizētu līdz tai nepieciešamajam
līmenim, Latvijas Urologu asociācija, Latvijas Lauku Ģimenes ārstu
asociācija un MFD Veselības grupa arī 2016. gadā turpinās
iesākto veselības kampaņu reģionos un dosies izbraukumos uz lauku
rajoniem, lai apgūtu pēc iespējas lielāku riska pacientu skaitu
un izglītotu cilvēkus par prostatas vēža ārstniecības iespējām
Latvijā.
