“Man ir atņemta Ziemassvētku sajūta,” – tā šogad esmu dzirdējusi sakām daudzus un dažādu iemeslu dēļ. Pats izplatītākais arguments – nav sniega. Mēs šķendējamies, un tam ir pamats. Kādu sakaitinājusi Laimdotas Straujumas gļēvā demisija un pašpārliecinātība Solvitas Āboliņas sejā. Cits piktojas, jo novada vadība atkal sev palielinājusi algu. Daudzi ir sašutuši par sociālā dienesta bezdarbību, jo ģimenes ārsti cits pēc cita aiziet pensijā, bet jaunu vietā nav. Mūs satrauc bēgļu ieplūšana Latvijā, kaitina, ka Ziemassvētku gaidīšanas laiks sakrīt ar ziedojumu vākšanu grūtdieņiem. Bet kas gan palīdzēs mums pašiem?! Krīt uz nerviem, ka Gulbenē, svētkiem tuvojoties, regulāri tukši kļūst visi bankomāti. Esam sašutuši, ja netiekam pie naudas, lai kādi tam būtu iemesli. Esam drūmi, jo nespējam palutināt ģimenes locekļus tieši tā, kā viņi vēlētos. Kā lai jūtas bērns, kurš no vecākiem nesaņems Ziemassvētku vecītim prasīto aifonu?! Kā lai tādā situācijā neiesper kaimiņa sunim, ja tas gadās ceļā?! Ziemassvētku sajūta tiek nozagta, ja mēs paši sev kļūstam par skaudīgiem “grīnčiem”, kuri ir ļāvušies pirmssvētku masu psihozei. Bet Ziemassvētku sajūta ir iekšēja, nevis ārēja. Un tad to nevar nozagt! Lai mūs iedvesmo Gulbenes pensionāre, kura pirmssvētku trakumā veikalā tika apzagta, bet, kad tomēr atguva savu nu jau pusizēsto pārtikas tīkliņu, teica, ka policijā nesūdzēsies, jo varbūt “tam cilvēkam gribējās ēst un nebija naudas, par ko pašam nopirkt pārtiku”.
