(Turpinās no 15.decembra laikraksta, nobeigums)
Sasies, sasies! Un steigsies atpakaļ dzīvoklī. Tēlos, ka ir kaut ko aizmirsis, jo citādi viss plāns saies grīstē – monēta netiks nolikta.
Pieslējies kājās veiklāk nekā citām reizēm, Osvalds aizkaitināts atgriezās dzīvoklī. Kā tā varēja notikt! Īstais laiks nokavēts, kaimiņiene iznāks tīrīt paklājiņu, bet monētas nebūs! Pat vismazākās, nerunājot nemaz par iecerēto atradējas laimi!
Ielūkojies durvju actiņā un saskatījis tur tikai klusumu, Osvalds nolēma riskēt: veikli iziet, lieki nefunktierējot, it kā garāmejot, nolikt monētu un doties lejup pa trepēm. Tas būs mazāk uzkrītoši, nekā atkārtota kurpju siešana. Viņš nevarēja atļauties vēlreiz tikt pieķerts, vēl jo vairāk – pretējā dzīvokļa kaimiņienes pieķerts.
Protams, viņš paliks neredzējis to īpašo sejas izteiksmi, ko šodien tik ļoti vēlējās uzburt, bet vēl jau būs rītdiena un citas dienas. Ar šādu iedrošinājumu un mierinājumu sev Osvalds klusu atvēra dzīvokļa durvis, tikpat klusu tās aizslēdza, tad, cik nu veikli spēdams, pieliecās, nolika monētu un uz pirkstgaliem zagās lejup pa kāpnēm.
Klusi un lēnīgi likdams soļus, viņš vēl nebija ticis zemāk par otro stāvu, kad virs galvas atvērās durvis un jau pēc īsa mirkļa pār trepju margām atskanēja sauciens: „Hallo! Kur jūs palikāt? Jūs pazaudējāt naudu!”
Pielicis soli, Osvalds klusiņām izzagās uz ielas. Tad atviegloti nopūtās, jo, lai nu kā, arī šoreiz plāns bija izdevies: viņa taču pacēla atradējas laimi!
* * *
Šodien viņš būs īpaši uzmanīgs – tā bija pirmā doma, kas Osvaldam pamostoties ienāca prātā. Ieklausīsies, mazāk uzkavēsies kāpnēs, rīkosies zibenīgi un pārdomāti.
Pēc iepriekšējās dienas pārdzīvojumiem sirds gan šodien tāda nemierīga, bet – kad jau iekustēsies, kad iedzers kādu drapi, gan jau atkal atgriezīsies ritmā. „No labiem darbiem jau vēl neviens nav nomiris,” Osvalds sevi iedrošināja un pasmaidīja. Šodien viņš visu izdarīs pareizi, lai netraucēti varētu skatīt atradējas laimi.
Laikus nolūkojis visnodilušāko eiro monētu (ja nu piektā stāva kaimiņiene atkal nelaikā nāk garām, lai tik ātri nepamana), piemeklējis visklusākos apavus (lai nekāds troksnis viņu nenodod), izdarījis pāris stiepšanās un locīšanās vingrinājumus, Osvalds jutās gatavs sava plāna īstenošanai.
Noklausījies kad kaimiņiene aiziet un atnāk no veikala, noskaitījis līdz sešdesmit (pa šo laiku viņa noteikti ir tikusi līdz virtuvei un izkārto iepirkumu tīkliņu), Osvalds klusiņām atvēra durvis, pārkāpa slieksni un uz mirkli pietupās, lai noliktu monētu. Ar ciparu uz augšu.
Šis mirklis bija tieši tik ilgs, lai ar labās acs kaktiņu pamanītu, kā atveras kaimiņienes dzīvokļa durvis un uz paklājiņa nostājas divas rakstainas čības.
Savāds stīvums iemetās Osvalda mugurā. Elpa aizrāvās, saules pinumā viss samudžinājās, piere nosvīda, vārdi sapinās.
„Jums palīdzēt piecelties?” maigā balsī jautāja kaimiņiene.
Muļķīgi palocījis galvu, Osvalds mēģināja pats pieslieties kājās, bet ceļgali šķita kā sarūsējuši. Satverdama kaimiņu zem paduses, sieviete mudināja viņu lēnītēm celties – lai nesareibst galva, lai sirds nepagurst, lai mugura nesāp…
„Vai, jums nauda nokritusi!” viņa naski noliecās vīrietim pie kājām un pacēla monētu. „Tā taču ir jūsējā, vai ne?” viņa smaidot jautāja.
Tāds gaišums! Tāds vieglums un viedums! Tāds visaptverošs miers staroja no blakus stāvošās sievietes. Ja pēdas nesajutu pamatu zem kājām, tad Osvalds varētu teikt – viņš ir debesīs! Augstu virs mākoņiem. Vai varbūt tā jau ir viņa dvēsele, kas lidinās kaut kur ārpus viņa?
„Tā ir?” sieviete pārjautāja.
„Jā, tā ir,” viņš bezspēcīgi nomurmināja, pats īsti nesaprazdams, kas ir…
„Pareizi darāt, ka neliedzaties,” sieviete rāmi secināja. „Es nojautu, ka tas bijāt jūs. Lai gan tikai vakar es par to pārliecinājos. Es jūs novēroju.”
Osvalds apmulsis lūkojās sievietes sejā un manīja, kā tā piesarkst.
„Jūs mani novērojāt?” viņš izbrīnīts pārjautāja.
„Piedodiet, bet jā…” kaimiņiene nolaida skatienu. „Man taču vajadzēja noskaidrot, kurš katru dienu zaudē naudu. Mūsdienās tā ir liela nevērība un izšķērdība!”
Osvalds brīdi saminstinājās – gribējās attaisnoties, paskaidrot, izrunāties. Vismazāk gribējās, lai kaimiņiene par viņu sāktu domāt ko sliktu.
„Ak, cik es neveikla!” sieviete pēkšņi izsaucās. „Ko gan mēs te stāvam trepju telpā! Varbūt ienāksiet pie manis uz aveņu tējas tasi?” viņa gaiši pasmaidīja.
Kāda runa! Pēc tāda smaida Osvalds ietu jebkur! Sliktā pašsajūta strauji atkāpās, stīvums izzuda un sirds atkal pukstēja kā ieeļļota.
Ērti apsēdies raibu seģeni pārklātā atzveltnes krēslā, viņš ieklausījās svešā dzīvokļa skaņās, kas šķita tik mājīgas un pašsaprotamas. Naska rosība virtuvē, trauku šķinda, tējkannas sīkšana, sienas pulksteņa tikšķi, klusinātas radio skaņas, klusa svilpošana… Kā gan viņa to prata? Kā strazds, kā lakstīgala.. Osvalds juta, kā viss šis negaidītais mājīgums viņu velk uz snaudu… Ir tik labi.
Laikam jau kādu brīdi arī bija izdevies piemigt, jo maigs pieskāriens plecam mudināja pārsēsties pie galda – tuvāk pankūku šķīvim. Pa kuru laiku? Viņa varbūt patiešām ir burve?
„Varat mani saukt par Verenu,” sieviete liegi pasmaidīja. „Es zinu, ka jūs esat Osvalds”.
Uz to tiešām bija grūti ko iebilst, atlika tikai atzinīgi novērtēt savdabīgo mātes doto vārdu. Skanīgs un maģisks.
Piesēdusi blakus krēslā pie galda, Verena lēja tasēs aromātisko tēju. Smaržoja viss – avenes, medus, un vēl kaut kas tāds, vārdos nenosaucams, ko gribētos paturēt visam atlikušajam mūžam… Maigums, miers, mīļums…
„Man jums ir dāvana,” Osvalda rimtajā noskaņojumā ielauzās Verenas vārdi.
Pasniegusies aiz muguras, viņa no plaukta izcēla nelielu kastīti.
„Kāda vēl dāvana?” izbrīnījies jautāja Osvalds. „Mēs taču tikpat kā nemaz neesam pazīstami!” viņš mēģināja iebilst, jo pēkšņi sajutās pavisam neveikli.
„Mana dāvana nāk no sirds,” Verena klusā balsī paskaidroja un iespieda šauro kastīti vīrietim rokās. „Jūs nedrīkstat atteikties.”
Pilnīgi apmulsis, neveikliem pirkstiem Osvalds nocēla kastītes vāku.
Naudas maks. Melns, ar lielu metāla O burtu, tieši kā viņam būtu darināts.
„Bet kāpēc…” viņš mēģināja iebilst, lai gan pats jau uzminēja atbildi.
„Lai nezūd monētas,” sieviete maigi paskaidroja, uzlikdama savu silto plaukstu Osvalda rokai.
„Bet…”
Nē, viņš tomēr neko neteiks. Lai viņa domā, ka pazuda tikai pēdējās divas eiro monētas. Nav viņš nekāds nevērīgs naudas šķērdētājs! Jā, viņa vecais naudas maks patiešām bija izdilis, bet ne jau tik ļoti, lai izkaisītu tā saturu.
„Ne..” iesāka Osvalds un Verena vienlaicīgi, un abi uzreiz arī vienlaikus pasmējās par šo joku.
„Nevēlaties atvērt vaļā?” pielikusi galvu, Verena smaidot pajautāja.
Jautājoši paskatījies uz sievieti, Osvalds izņēma naudas maku no kastītes. Kādi vēl viņu sagaida brīnumi?
Tur tiešām kaut kas bija. Monētas. Daudz monētu. Divu, piecu un desmit centu monētas, divi eiro…
„Es tagad droši zinu – tās visas ir jūsējās,” Verena vēlreiz uzlika plaukstu Osvalda rokai. „Visas…”
Osvalds juta, kā viņu ietin milzīgs skumju mākonis, tikai īsti nesaprata – kāpēc? Vai tāpēc, ka pieķerts un atmaskots, vai tāpēc, ka viņa plāns daļēji cietis sakāvi?
Lai gan – tā negribējās teikt – Verenas īpašais smaids tagad atradās daudz tuvāk. Uz to vairs nevajadzēja lūkoties caur durvju actiņu. Tas bija tepat blakus, tik tuvu vaigam – aizkustinošs, apgarots, pielūgsmes pilns.. Laimīgs.
