Gulbenes pilsētas veco ļaužu dzīvojamai mājai 10. jūlijā paliks pieci gadi, kopš tā oficiāli uzsāka darbu. Visu šo laiku 17 dzīvojamās istabas ar retiem izņēmumiem bijušas aizņemtas, arī tagad visās istabās ir iemītnieki.
Gulbenes pilsētas veco ļaužu dzīvojamai mājai 10. jūlijā paliks pieci gadi, kopš tā oficiāli uzsāka darbu. Visu šo laiku 17 dzīvojamās istabas ar retiem izņēmumiem bijušas aizņemtas, arī tagad visās istabās ir iemītnieki. Daži veci ļaudis gaida rindā, lai nokļūtu mājvietā, kur izdzīvošana ir vieglāka.
“17 iedzīvotāju vidējais vecums ir 75 gadi. Vecākajam iedzīvotājam jūnijā paliks 91 gads, bet jaunākajiem ir 62 gadi. Kad atklājām veco ļaužu māju, iedzīvotāji varēja izvēlēties dzīvojamo istabiņu, tagad jādzīvo tajā, kas atbrīvojas. Mēs varam nodrošināt daļēju apkopšanu, tādēļ guļošus vecus cilvēkus nevaram izmitināt, jo trūkst attiecīgo štata vietu. Turklāt mēs nenodrošinām dienā trīs ēdienreizes, tikai siltas pusdienas no slimnīcas ēdnīcas, par tām iemītnieki maksā paši, šogad cena ir 25 santīmi. Brokastis un vakariņas iemītnieki sarūpē paši veco ļaužu dzīvojamās mājas virtuvē,” skaidro Gulbenes pilsētas veco ļaužu dzīvojamās mājas pārvaldniece Dzintra Kundrate.
Iemītnieki maksā tikai īri, apmēram piecus latus mēnesī, atlikumu no pensijas iemītnieki izmanto pēc saviem ieskatiem. Dz. Kundrate atzīst, ka tiem pilsētniekiem, kas ir vientuļi, bez apgādniekiem un saņem nelielu pensiju, dzīve veco ļaužu mājā ir atrisinājums. “Ja cilvēkam ir labiekārtots dzīvoklis un maza pensija, viņš nespēj izdzīvot. Turklāt visiem iemītniekiem par nelielo pensiju jāsarūpē arī medikamenti. Nākotnē, manuprāt, būtu vēl jāveido šādas veco ļaužu mājas. Daudziem veidojies priekšstats, ka šī ir pielīdzināma nabagmājai, bet tie cilvēki, kas šeit ir viesojušies, atzīst – apstākļi šeit ir krietni labāki nekā daudzviet, kur veci ļaudis mēģina izdzīvot vieni,” saka pārvaldniece.
Veco ļaužu mājas pirmie iemītnieki – Alereins Ķīlis un Zinaīda Ščerbakova – atzīst, ka piecos gados šo dzīvesvietu pieņēmuši kā savas mājas.
“Slikti, ka valdība pensionārus ne par ko neuzskata, bet, pateicoties ļaužu mājai, es laimīgi varu vadīt vecumdienas. Mani nedaudz sāpina, ka starp veco ļaužu mājas iedzīvotājiem reizēm trūkst vienprātības. Man ir magnetofons un ierosināju sarīkot tējas vakaru, kur varētu klausīties mūziku un draudzīgi parunāties. Atsaucīgos man neizdevās atrast,” saka A. Ķīlis.
Savukārt Z. Ščerbakova, atceroties 8. jūniju pirms pieciem gadiem, saka, ka šeit uzreiz sajutusies kā mājās. “Es ieslēdzu mūziku un dziedāju līdzi. Un tā vēl joprojām,” saka Z. Ščerbakova.
Pie Gulbenes pilsētas veco ļaužu dzīvojamās mājas iemītniekiem skolas laikā bieži ciemojas Gulbenes pamatskolas un Bērzu pamatskolas audzēkņi, sniedzot koncertus un iepriecinot sirmgalvjus. Pie iemītniekiem ciemiņi ienākot samērā reti un tas tomēr liecina, ka viņi ir vientuļi.
