Starp šiem klauvētājiem bija gan tādi, kas tikai vēlā nakts stundā beiguši darbu, gan tādi, kas sajutuši pēkšņu un neatliekamu vajadzību pēc kaut kā stiprāka.
3.
Starp šiem klauvētājiem bija gan tādi, kas tikai vēlā nakts stundā beiguši darbu, gan tādi, kas sajutuši pēkšņu un neatliekamu vajadzību pēc kaut kā stiprāka. Pārsvarā gan vīrieši, bet Annija jau nebija tāda muļķe, lai nesaprastu viena otra nodomus. Rāmie un piepildītie kopdzīves gadi ar Kārli un saprātīgā veikala vadīšana bija viņai radījusi respektējamas sievietes slavu. Viņas uzvedība nekad nebija valšķīga un pavedinoša, un Annijai nebija jābaidās no liekas vīriešu uzmācības.
Nu kaut vai Krišs, kuru pāris gadus atpakaļ bija pametusi sieva. Tā paša “zaļā pūķa” pēc. Tāpēc itin bieži viņam vienkārši nesanāca naudiņas ne priekš ēdamā, ne dzeramā. Un labi iestaigāta taciņa nekļūdīgi veda uz “Annijas bodi”. Protams, ārpus veikala darba laika. Iemeslu jau vienmēr varēja atrast – pietrūka kāda nieka – sērkociņu, sāls, sinepju. Un, kad jau bija tikts iekšā pa durvīm, tad varēja atzīties, ka pietrūcis sarunu biedra, un tieši – sievietes padoma. Tad atlika sejā uzburt pamesta kucēna žēlabaino skatienu un, ja labi prata aizkustināt Annijas atsaucīgo sirdi, tad reizēm glāze kaut kā stiprāka īpaši nebija jālūdzas.
Viņa jau pati labi zināja, pēc kā Krišs nācis. Viņam kredīts bija parasta lieta, bet algas dienās tas tika nokārtots nekavējoties, labi zinot, ka jau pēc nedēļas sāksies jauni rēķini. Un, lai arī kā viņa centās ar Krišu izrunāties un mēģināt viņu sapurināt, visas žēlabas atgriezās pie bijušās sievas. Tikai viņa vienīgā bija vainojama pie Kriša neizdevušās dzīves.
Vai Edvīns, kurš īsu brīdi pabijis laulāto kārtā, nu ik pa brīdim meklēja jaunas iespējas uzbangot asinis. Tukšpauris un niekkalbis. Viņam Annija redzēja cauri. Ekstravagants un lielīgs uzdzīvotājs. Bezatbildīgs apkārt klaiņotājs. Edvīns bija pirmais, kas piedāvājās aizpildīt tukšo vietu gultā blakus Annijai. Saprotams, kāpēc. Pagastā citas tik nodrošinātas un izdarīgas sievas neatrast. Kādu pusgadu regulāri vakaros mēdza pieklaudzināt pie Annijas loga, pārsteigt ar kādu nieku, uzmundrināt ar kaut kur dzirdētu joku, bet, kad nu viņa nepratās un nedeva gaidīto atbildi, uz laiku atvēsa līdz pazuda pavisam. Kā vēlāk bija dzirdams – devies uz ārzemēm laimi meklēt. Pirms kāda laika gan Edvīns atkal atgriezās mājās un atsāka savas vecās gaitas – apciemojot senās un jaunās draudzenes. Arī pie Annijas viņš šad tad ienāca, uzspieda slapju buču uz vaiga, un neaizmirsa paraudāt uz pleca. Lai nu kā, bet arī viņā Annija centās ieklausīties un sadzīvot pa labam. Edvīns bija labs klients – diezgan bieži mēdza nopirkt pa kādai labai vīna pudelei, importa konfekšu kastei, šad tad atļāvās vēl dārgākas dāvanas. Cik bija noprotams no veikalā dzirdamajām sarunām, tā arī neviena visu redzoša acs līdz šim nebija pamanījusi, kur viņš ar tām dodas. Pagasta tantiņas tā bija iekarsušas šo mīklu atminēt, ka bija gatavas uzspēlēt īstus detektīvus. Nu jā, bet Edvīnam jau bija sava mašīna. Kas gan viņu spētu izsekot!
Un tad – Artūrs, kurš viens cīnījās ar saimniecību un diviem bērniem, jo sievu ārsti tā arī neprata izglābt… Viņam Annija nespēja liegt vakara apmeklējumus, jo redzēja, cik nepieciešams šim vīrietim ir viņas morālais atbalsts. Pirmais Artūra veikala ārpus darba laika apmeklējums saistījās ar vēlā vakara stundā atklātu rūtiņu burtnīcas trūkumu, un mazākā meita gandrīz pie rokas atveda tēvu pie Annijas. Viņš ilgi un no sirds atvainojās par vēlo traucējumu, bet Annija centās viņu pārliecināt, ka tāds nieks vien ir. Sākotnējās sarunas un omulīga pasēdēšana pie kafijas krūzes pamazām bija pāraugušas tuvākās attiecībās. Vispār jau tās bija veicinājusi pati Annija, piedāvājoties pamasēt sāpošos muskuļus kamiešos. Citreiz Artūrs to kautrīgi palūdza pats. Cik brīnišķīgi caur viņas rokām aizplūda visas rūpes un smagums! Uz brīdi varēja vienkārši atslābināties un ne par ko nedomāt.
