Ziemas saulgrieži – īsākā diena un garākā nakts – pagājuši, bet svētku īpašā noskaņa saglabājas, sagaidot gadumiju. Tādā īpašā noskaņā veidojās mūsu saruna ar Druvienas vecās skolas-muzeja vadītāju, dzejnieci Anitu Graumani.
– Par ko stāsta Anitas bērnības mīļākā Ziemassvētku eglīte Kubuļu pagasta Jāņusalā?
– Kad atceros bērnību dzimtajās mājās, nav daudz atmiņu par svētku svinēšanu. Tajā laikā, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, cilvēki laukos dzīvoja diezgan pieticīgi. Spilgtāk prātā palikuši Jāņi, jo ne tikai mans tēvs bija Jānis, bet Jāņusalā gandrīz katrās mājās dzīvoja kāds šī vārda īpašnieks, un tad mēs līgodami gājām pie kaimiņiem, lai svinētu kopā. Kā bērnam man tas likās liels piedzīvojums, jo varēja doties ciemos. Ziemassvētkus savukārt mājās svinēja ļoti klusi. Atceros, kādu rītu, kad pamodos, izgāju no mazās istabas priekšistabā un pārsteigumā sastingu – durvis uz lielo istabu bija pusvirus. Tur stāvēja liela, izgreznota egle – no grīdas līdz griestiem, un pieaugušie klusi skaitīja lūgšanu. Tas bija Ziemassvētku rīts. Tēva māsa arī mums, mazajiem, lika pārmest krustiņu un apēst dievmaizīti. Vēlāk, kad sāka krēslot, eglē tika iedegtas svecītes. Kas mani tiešām apbūra, bija eglītes skaistās rotas un tādas kā kreļļu virtenes ar dažādās krāsās mirdzošām pērlēm, ko no pašas galotnes līdz zemei apvija eglei. Šīs rotas bija ļoti trauslas, tante tās glabāja savā skapī, rūpīgi iesaiņotas vatē un papīrā.
Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties Gulbenes novads - Dzirkstele.lv abonementu:
"Gulbenes novads - Dzirkstele.lv Plus" abonentiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur atspoguļosim notikumus un procesus vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs.