Kārtējā mana darba nedēļa kā vienmēr bija saistīta ar ielūkošanos internetā. Tas, ko tur izlasīju, aizskāra mani personiski, lai cik dīvaini tas arī šķistu. Uzzināju, ka svētdien, 10.janvārī, 69 gadu vecumā miris Deivids Bovijs – laika ritumam nepakļaujamais elks, dīvainis. Vēsti pasaulei apliecinājis mākslinieka dēls. Pasaulslavenā britu mūziķa sirds pārstājusi pukstēt aiznākamajā dienā pēc viņa dzimšanas dienas. Kad padalījos ar apkārtējiem par zaudējuma sajūtu manī, kāds iebilda: “Man gan ir vienalga. Man vairāk sāp tas, ka mūsmājā kaimiņš nomiris.” Nodomāju – taisnība. Katram normālam cilvēkam sāp līdzcilvēku aiziešana mūžībā. Un, ja tā labi padomā, kas gan man ir Bovijs, kas es viņam? Atļausiet pasmaidīt. Un tomēr… sāp. Varbūt tā ir sakritība, bet pēdējā laikā mēdzu klausīties tieši Bovija mūziku. Varbūt mana dēla iespaidā. Varbūt meklēdama skaņu pasaulē kaut ko dvēselē rezonējošu. Pēdējā laikā manā dzīvē ir bijis daudz personisku atvadu. Bovija mūzika aizpildīja tukšumu dvēselē, tā kļuva par iekšējo lūgšanu. Tajā bija viss – dumpis, sakāve, samierināšanās. Tas viss, ko saucam par cilvēka dzīvības trauslumu, kuru apzinās tie, kuri paši vai viņu mīļie ir zaudējuši div-kauju ar nedziedināmu vēzi. Bovija pēdējais albums ir mistikas pilnā “Melnā zvaigzne”. Tas nācis klajā īsi pirms pats mūziķis aizmidzis mūža miegā. Tas ir viņa rekviēms, testaments, radošās transformācijas rezumējums. Tā ir tāda cilvēka mūzika, kurš zina visu un nezina neko. Viņš izdzied savas bailes un savu aiziešanu. Mistisku kā pieneņu pūkai vējā.
