Esam tik dažādi! Nav pat vērts aprakstīt tik saprotamos atšķirīgos vērtējumus garšām, smaržām, skaņām, kā arī tam, kas sataustīts un saredzēts. Visai daudz ko izsaka dažādi temperamenta un intelektuālo izjūtu indikatori. Tas nav nekāds jaunatklājums – pat it kā ārēji līdzīgās situācijās reaģējam ārkārtīgi atšķirīgi.
Kad pēc kārtējās tikšanās bibliotēkā ar rakstnieku Ēriku Hānbergu aizkavējāmies pie tējas un smalkmaizītēm, viņš man kā ierasts apjautājās: „Kuru rakstnieku vēstījumu vēl esat baudījuši? Kā garšoja?”
Tieši tad, saucot ne tik sen satikto rakstnieku vārdus, īsumā pārstāstot dzirdēto un izjusto, pavisam nejauši atklājās kāda līdzība un izveidojās stāsts – par trim rakstniekiem itin līdzīgās situācijās. Pareizāk – par trim pasākumiem, uz kuriem viesos bija aicināti trīs dažādi rakstnieki.
Jau noprotams, ka man kā šo tikšanos organizatorei lielas bažas rada ieinteresēto apmeklētāju skaits. Lai arī informatīvais darbs pirms visiem pasākumiem tiek veikts pēc labi iestrādātas sistēmas, jāielāgo, ka vēl jau pastāv arī nenovēršamie blakus faktori: laika apstākļi, tajā skaitā arī magnētiskas vētras un pilnmēness, no tiem atkarīgā pašsajūta un noskaņojums, situācija mājās un darbā, veselības stāvoklis, ko reti kad spēj ietekmēt pat izteikti kolorītas personas apmeklējums.
Redzot zālē tikai dažus klausītājus, neērti jūtos ne tikai es, bet arī citi atnākušie un, protams, arī viesos uzaicinātais rakstnieks. „Mani nemīl…” reiz skumji nopūtās kāda no mūsu viešņām (uz tikšanos ar viņu gan bija ieradušies ap piecdesmit apmeklētāji, kā arī – nopūtai bija cita iemesla pieskaņa) un vakariņās pasūtīja simts gramus balzama, bet tas gan ir cits stāsts. Šobrīd atmiņā ieskanējās viņas skumjā nopūta.
1.
Piektais maijs – diena, kad uz tikšanos ar lasītājiem biju uzaicinājusi rakstnieku R., izvērtās negaidīti silta un saulaina. Tieši tāda, lai pēc ieilguša vēsa pavasara, mazdārziņu īpašnieki atlocītu piedurknes un nodotos zemes darbiem. Jau no paša rīta bija nojaušams – šodien reti kurš spēs mierīgi sagaidīt darba dienas beigas, lai aši pamestu telpas un steigtos baudīt pievakares saules siltumu. Aktīvākās pensionāres, no kurām liela daļa ir arī čaklas bibliotēkas pasākumu apmeklētājas, gan jau zemi būs rušinājušas no paša rīta. Vai viņām vēl pievakarē būs spēks atnākt uz tikšanos ar rakstnieku R.?
Neskatoties uz visiem iepriekšminētajiem apsvērumiem, plānoto pasākumu atcelt vairs nebija iespējams – rakstnieks šo dienu bija izplānojis jau sen: no rīta puses pa ceļam apmeklēšot vienu nākamās grāmatas prototipu, tad otru, un pēcpusdienā būšot Gulbenē.
Rakstnieks R. ir labi zināms vairāku grāmatu autors, tāpēc es vēl cerēju – viņa vārds stāvēs pāri mazdārziņu rūpēm un dienas nogurumam. Noteikti atradīsies tādi, kas gribēs viņu skatīt vaigā, paspiest roku, uzdot kādu jautājumu, parunāties, palūgt autogrāfu. Galu galā – gūt personīgos iespaidus un saprast, ka ir vērts mesties vēl neapgūtās literatūras izzināšanā.
Tomēr – viesis atbrauca, pulksteņa rādītāji nenovēršami pietuvojās norunātajai tikšanās stundai, bet – zālē vēl arvien sēdēja tikai pieci apmeklētāji. Ar nožēlu secināju, ka šajā situācijā neko nespēju mainīt…
Juzdamās vainīga, atvainojos rakstniekam R. par radušos situāciju, aizbildinājos ar vilinoši pavasarīgo laiku un apgalvoju, ka uz tikšanos ieradušies paši ieinteresētākie apmeklētāji. Patiesākie literatūras cienītāji un uzmanīgākie klausītāji! Katrs no viņiem atsver vismaz divus.
Visu cieņu rakstniekam, – ne ar žestu, ne mīmiku, ne attieksmi viņš nelika manīt, ka jūtas nenovērtēts vai satriekts. Raiti un interesanti pastāstījis par savu devumu lasītājiem – tolaik jau kādām piecām ievērojamām grāmatām, par gaidāmo prozas darbu un turpmākajām iecerēm, atbildējis uz mūs interesējošiem jautājumiem, viņš sirsnīgi atvadījās no katra apmeklētāja.
Pēc pasākuma, brīdī, kad devos rakstnieku R. un viņa līdzbraucēju aicināt uz kafiju, nejauši dzirdēju viņu sarunu uz bibliotēkas trepēm.
„Skaists laiks,” izpūtis cigaretes dūmu mutuli, secināja līdzbraucējs. „Tāds klusums. Visi pa dārziem…”
„Jāāā…” gari novilka rakstnieks. „Katrā vietā jau viss notiek savādāk. Bet labi, ka vispār notiek. Ir labi,” viņš lēnprātīgi piebilda.
2.
Gadu vēlāk uz tikšanos aicināju dzejnieci B., bet dažādu iemeslu pēc pasākums vairākkārt tika pārcelts no viena datuma uz citu, līdz izrādījās, ka izvēlē esam apstājušās pie piektā maija – datuma, kas pirms gada izrādījās tik labvēlīgs mazdārziņiem.
Jautāju sev – vai tiešām es no tā ietekmēšos?
Lai apklusinātu nemierīgās domas, katram gadījumam piesaucu tautas gudrību – divreiz vienā un tajā pašā upē iekāpt nevar – un piekritu dzejnieces ieteikumam.
Šī diena jau no paša rīta bija lietaina un apmākusies. Tās siltās un saulainās bija dienas palikušas aprīļa beigās, tagad nācās izdzīvot pelēki aizlijušās, drēgnās, jo zeme vēl tā īsti nebija sasilusi. Mazdārziņos daļa darbu jau apdarīti.
Mierināju sevi ar cerību – ja vien klausītājas nenobīsies no nieka lietus, tad pasākums izdosies. Vēl tikko, pirms nedēļas, pašas apjautājās un vēlējās izlasīt dzejnieces B. tolaik izdotās divas grāmatas. Vai nu gluži pievils…
Viešņa atbrauca, pulksteņa rādītāji nenovēršami pietuvojās norunātajai tikšanās stundai, bet – zālē vēl arvien, savrupās domās iegrimuši, sēdēja tikai pieci apmeklētāji. Trīs sveces galda vidū centās atvairīt puskrēslu, klusināti smaržoja kādas apmeklētājas atnestais narcišu pušķis.
Jau atkal, juzdamās vainīga, atvainojos dzejniecei B. par radušos situāciju, aizbildinājos ar nepatīkamajiem laika apstākļiem un apgalvoju, ka uz tikšanos ieradušies paši ieinteresētākie apmeklētāji. Īstie dzejas fani, kas ne tikai lasa dzeju, bet daži arī paši raksta un publicējas.
„Cik?” dzejniece B. man konkrēti pajautāja.
Tā kā uzreiz nesapratu, ko man vajag saskaitīt, dzejniece pārjautāja izvērstāk: „Cik ieradušies?”
Bildu kaut ko par laika apstākļu ietekmi, pieminēju pasākumu ar pieciem apmeklētājiem, no kuriem katrs izrādījās patiesi ieinteresēts. Gribēju vēl kaut ko piemetināt – par ieguvumu un mijiedarbību, jo jutu, ka skaitlis pieci nav dzejniecei tīkams…
„Pieci?!” viņa, mani pārtraukdama, izsaucās.
Strauji piecēlusies no krēsla, dzejniece B. parāva aiz rokas blakus sēdošo māsu, kas bija aicināta līdzi gan kā autovadītāja, gan arī kā protošāka dzejas lasītāja, un abas aizsteidzās uz zāli.
Tajā brīdi sapratu, ka mans plānotais liriskais ievads vairs nebūs nepieciešams. Nelāgu nojautu pārņemta, steidzos abām nopakaļ…
„Kā tā var būt!?” iesteigusies zālē, nikni iesaucās dzejniece B.. „Te jau neviena nav!”
Vai tiešām? Nobijusies ieskatījos zālē.
Nē, visi pieci turpat. Lai gan – varbūt labāk būtu, ka viņu tur tiešām vairs nebūtu?
„Nolasi pāris dzejoļus un braucam mājās!” dzejniece strupi nokomandēja māsu. „Ne te cilvēku, ne atmosfēras!”
Šādas attieksmes pārsteigta, apmulsu un acumirklī neattapu, ko teikt.
Par laimi, notikumu vadību pārņēma dzejnieces māsa. Vispirms atvainojās par B. neomu – dzejnieki, redziet, esot tādas emocionālas būtnes – pat lietains un apmācies laiks, kā arī tāls ceļš spējot viņus izsist no sliedēm.
B. acīmredzot to neakceptēja, jo, uzmetusi lūpu, sēdēja zāles malā, pat negrasīdamās runāt ar „nevienu”.
Viņas māsa tikmēr izteiksmīgi lasīja B. dzeju, pastāstīja par dzejnieces vaļaspriekiem un ģimeni. Atvainojusies, ka tā īsti nav gatavojusies uzstāties auditorijas priekšā, māsa pēc pusstundas piedāvājās vēl palasīt dzeju, bet dzejniece, pielēkusi kājās, viņu asi pārtrauca: „Viss! Pietiek! Lai lasa paši!”
Pasitusi padusē somu, no „neviena” neatvadījusies, augstu paceltu galvu B. izsteidzās pa durvīm.
Kad desmit minūtes vēlāk reizē ar māsu un citiem apmeklētājiem atstājām zāli, dzejnieci bibliotēkā vairs nesastapām.
3.
Rakstnieks M. pie mums ieradās pavasarī, kad mazdārziņus vēl klāja ledus garoza. Izvēlējies šurpceļu veikt ar autobusu, vairāk nekā trīs stundas ilgo braucienu viņš bija izmantojis lietderīgi – nākamā romāna lappušu apcerei. Līdz ar to, arī bibliotēkā ieradies, viņš vēl joprojām bija iegrimis domās un atturīgi kluss.
Līdz sarunai ar lasītājiem vēl bija atlicis krietni daudz laika, tāpēc aicināju rakstnieku iepazīt bibliotēku – apskatīt gaumīgo telpu iekārtojumu, iepazīt piedāvājumu klāstu. M. ieinteresēti visu apskatīja, novērtēja, uzdeva jautājumus, izteica komplimentus un vēlāk pie kafijas tases jau visai atraisīti sarunājās. Tad arī pirmoreiz izdzirdēju viņa bažas – rakstnieks M. neesot radis uzstāties lielā auditorijā, nez, kā nu būšot… Viņam labāk padodoties, visu pamatīgi apdomājot, lēnām uzrakstīt.
Jā, esmu dzirdējusi – tā saka daudzi rakstnieki, un tomēr daļa no viņiem ļoti aizrautīgi un saistoši prot stāstīt par uzrakstīto, par iecerēm. Mierināju M., ka mūsu lasītāji ir ļoti saprotoša un inteliģenta auditorija, no viņiem nav jābaidās.
„Jā, tā noteikti ir,” M. piekrītoši pamāja ar galvu. „Tikai es noteikti neesmu orators. Kaut nu nebūtu daudz cilvēku…” viņš nopūtās.
Kad līdz tikšanās sākumam es šo atzīšanos biju dzirdējusi vismaz četras reizes, sapratu – ar steigu kaut kas jāizdomā. Tā nav vienkārši lomu spēle. Izklausās, ka rakstniekam tas sagādā nopietnas bažas.
Vispirms – jānovērš M. uzmanība no pulksteņa rādītāju nenovēršamās virzības pretim noliktajam laikam… Vienkāršākais risinājums jau ierasts – pastaiga ar rakstnieku gar plauktiem. Parasti pārskatot jauno grāmatu vākus, saspringtās domas atslābst un saruna raisās kā pa diedziņu. Turklāt šai pastaigai gar izdevumu stendiem ir arī pievienotā vērtība – visai bieži rakstnieki neskopojas ar virkni ieteikumu par citiem spalvas brāļiem, kurus mums būtu vērts satikt.
Kamēr abi lēnām virzījāmies gar plauktiem, manas domas urķējās citā lauciņā – rakstnieka M. sarakstītajās grāmatās. Tur noteikti ir kas tāds, kas man noderētu pasākuma ievadam, kas ļautu rakstniekam aizrauties. Kaut kas tāds, kas ieliktu viņam vārdus mutē!
Ir! Grāmata atšķīrās tieši tajā vietā, kas vajadzīga! Īss un asprātīgs stāstiņš, kas vislabāk izklausās nolasīts lomās.
„Mēs to varēsim?” jautāju rakstniekam.
„Oi, nē!” viņš, pat neieskatījies grāmatā, viņš papurināja galvu. „Nē, nē!”
Tad – ielasījās tekstā un pasmaidīja. „Nu… Varbūt…”
Pāršķīra lappusi un vēl platāk pasmaidīja: „Labi. Nolasīsim.”
Atstāju rakstnieku pārskatot tekstu, bet pati ielūkojos zālē. Uz tikšanos ar M. bija atnākuši pieci cilvēki…
Atmiņā, protams, izgaismojās abi iepriekš aprakstītie gadījumi, kad interesentu trūkumā vainot varēja laika apstākļus, bet šoreiz diena bija īsti piemērota pastaigai līdz bibliotēkai. Tad kam vainu pierakstīt šoreiz – nogurumam, apnikumam, neieinteresētībai vai vienkārši – slinkumam?
Apstākļu sakritībai, kā daudzi neatnākušie teiks pēc tam…
Vēl nebiju izlēmusi, kā nelielo apmeklētāju skaitu pasniegt rakstniekam, kad viņš jau, panācies pretim, satraukti jautāja: „Cik ir atnākuši?”
„Paši ieinteresētākie. Patiesākie literatūras cienītāji un uzmanīgākie klausītāji,” skumji pasmaidīju, atceroties savu seno sakāmo.
„Cik? Desmit?” M. aizturēja elpu.
Ieturot māksliniecisku pauzi, apsēdos krēslā viņam iepretim.
„Ne gluži… Pieci…” juzdamās vainīga, nopūtos un paraustīju plecus. „Atvainojiet, to nav iespējams prognozēt.”
Man par pārsteigumu, atviegloti nopūzdamies, rakstnieks atslīga krēslā: „Cik labi! Ar tik lielu auditoriju es viegli tikšu galā!”
Izbrīnīta paskatījos uz viņu – vai tiešām ir labi?
„Ir labi! Es jau teicu – man labāk patīk mazas auditorijas,” M. piebilda.
Tikšanās noritēja izcili – jautrā noskaņojumā nolasījuši īso stāstiņu, mēs smaidīt likām arī citiem. Stāstījums par grāmatām, šī laika redzējumu un vērtējumu ieinteresēja klausītājus, un man jau atkal bija jādomā – kāpēc zāle nav pilna? Katrs no šiem viesiem – rakstniekiem, publicistiem, māksliniekiem – ir tik unikāls un neatkārtojams ar savu vēstījumu, zināšanām un attieksmi. Vajadzīgs un vērtīgs.
Gadu vēlāk rakstnieku M. redzēju televizorā. Viņš brīvi sniedza interviju par nesen izdoto grāmatu, kas bija saviļņojusi tik daudzus. Viņu vairs neuztrauca, cik klausītāju viņu vēros. Katrā ziņā, tie vairs nebija tikai pieci.
