Cilvēki: atceras, pārdzīvo un nepiedod.
Cilvēki: atceras, pārdzīvo un nepiedod
Šodien ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.
Diena, kad saulainā 14.jūnijā pirms 62 gadiem nepielūdzami izkliegtas pavēles izšķīra mātes un bērnus, vīrus un sievas. Diena, kad izmisumā un neziņā par nākotni raudāja cilvēki, pamestās lauku sētas un sudraboti pelēkās dzelzceļa sliedes. Šķita, ka bez reibinoša tvana izzied puķes pļavās un koku zariem zudis dzīvinošais lapu zaļums. Ceļi, tīdamies putekļu mākoņos, vaidēja zem smago automašīnu steidzīgajām riepām, un satraukumā drebošas rokas meklēja namdurvju slēdzeni cerībā ar tās palīdzību pasargāt to, kas jāatstāj. Cilvēki, kā vēl nekad, raudzījās uz to pusi, kur aiz pakalna vai meža ieloka palika viņu mājas. Raudzījās tur, kur pie pusplaukušā peoniju krūma, kas ar lapu rokām kā trauslu dārgumu centās nosargāt mātei steigā atraisījušos lakatu, zālē gulēja atslēga, bet durvis – tās palika vaļā, nezinot, kas pa tām ienāks.
Dzidrai Dzērvei 1941.gada 14.jūnijā bija pieci gadi, vecākajai māsai Skaidrītei – astoņi, bet jaunākajai Modrītei – tikai divas nedēļas, kad pirms pusdienām pagalmā iebrauca automašīna un no tās izkāpušie vīri pavēlēja posties ceļam.
Cilvēks spēj aizmirst un piedot daudz, bet to dienu Dzidra Dzērve, kurai šobrīd ir 67 gadi, nespēs aizmirst nekad.
Tikai tas, kurš zina, kā ir tad, kad nav māju, kad salst un gribas ēst, kad asāk par pletnēm sit svešu cilvēku vārdi, spēj novērtēt dzīvības un dzimto māju vērtību.
Biju maza, lai apzinātos notiekošo
“Todien mājās kopā ar mums bija tikai mamma,” atmiņu stāstu sāk Dzidra Dzērve. -Biju drosmīgs meitēns un droši kāpu mašīnā, pat neprasot, kur mūs vedīs. Arī vecākā māsa bija kopā ar mani. Mamma, turēdama pie krūtīm cieši piespiestu mūsu divas nedēļas veco māsiņu, no mājas iznāca raudādama. Toreiz nesapratām, kāpēc mamma raud. Mūs aizveda uz Gulbenes dzelzceļa staciju un lika kāpt preču vagonā. Izvešanas brīdī tēva nebija mājās. Bet jau tajā pašā dienā, kad uzzināja, ka mūs vedīs prom, tēvs atbrauca uz Gulbeni un pieteicās izsūtījumam, jo cerēja, ka būs kopā ar ģimeni. Tomēr tā nenotika. 1942. gada augustā tēvu Sverdlovskā nošāva. Tikai vēlāk uzzināju, ka viņš bija aizsargs, tāpēc mūs izsūtīja. Biju pārāk maza, lai saprastu notiekošo. Cilvēki bija noguruši no tālā ceļa, bezgaisa vagonā un neziņas. Vieni raudāja, citi gulēja. Mūs izmitināja Krasnojarskas apgabala Berjozovkas ciemā, kur izsūtītajiem bija uzceltas koka barakas. Mazā māsa nomira, kad nonācām galapunktā.
Nezinājām, vai rītā pamodīsimies
Kā bērns jauno pasauli uztvēru citādāk nekā pieaugušie. Visvairāk baidījāmies, ka no rīta varētu nepamosties. Bija auksti, skraidīja izsalkušas žurkas. Atceros, ka sēdēju uz barakas sliekšņa un raudzījos uz kailajām kāju pēdām, nevarēdama sadūšoties iebrist sniegā. Drēbju mums nebija. Pa ceļam bijām apēdušas arī līdzi paņemto maizi. Nemitīgi gribējās ēst. Mamma sāka strādāt, un par to piešķīra 400 gramus maizes, pēc kuras vajadzēja stāvēt garā rindā. Vasarā gājām uz mežu lasīt zemenes, kas bija tik lielas kā pie mums dārzā. Ogas ēdām pašas un pārdevām. Cilvēki bija dažādi. Vieni ogas paņēma un par tām ar kaut ko atlīdzināja, bet citi tās izbēra un mūs piekāva. Lasījām arī kaut kādas ērkšķainas ogas, kuras likām krāsnī, sutinājām un tad ēdām. Pavasarī, kad piesaulē sāka pilēt lāstekas, mammīte, bieži nopūzdamās, sacīja: “Cik labi tagad būtu mājās!” Stāvēdama viņai blakus un raudzīdamās lāsteku asarās, iedomājos, ka mājas – tās ir brīnumu zeme. Vienīgā diena gadā, kad jutāmies paēdušas, bija, kad krievi svinēja Jāņus. Tad viņi bija īpaši dāsni. Pārējā laikā lasījām kartupeļu mizas un meklējām visu, kas bija ēdams. Pēc kāda laika, kad mamma sāka strādāt ķieģeļu ceplī, arī mēs sākām tur dzīvot, bet ceplis nodega. Todien tuvējā silā ar māsu lasījām ogas. Arī mežs aizdegās, viss bija pilns ar dūmiem. Daudz nevajadzēja, ka abas būtu nosmakušas. Mammu vainoja, ka viņas dēļ izcēlies ugunsgrēks. Palikām zem klajas debess. Labi, ka tā bija vasara, bet rudenī mūs atkal ievietoja barakā.
Bija jāmācās melot un izdzīvot
Izsūtījumā biju piecus gadus un trīs mēnešus. 1946. gada oktobrī kopā ar māsu iekļuvām 140 bērnu grupā, kurai atļāva atgriezties Latvijā. Mājupceļā mums bija jāiemācās melot. Visi bijām novārguši, tāpēc daudzi slimoja. Tiklīdz atklāja slimnieku, to pa ceļam izsēdināja. Daudzi palika nezināmā stacijā uz mūžu, līdz Latvijai nenokļūstot. Mamma palika izsūtījumā un mēģināja bēgt. Viņu noķēra, tiesāja, piespriežot desmit gadus cietumā. Mājās viņa atgriezās tikai 1961.gadā, lai pēc tam Latvijā nodzīvotu 18 gadus. Rīgā mūs ar māsu nosūtīja uz bērnunamu, kas atradās Pārdaugavā. Rīgā mums dzīvoja tāli radinieki, kas paņēma pie sevis, bet vēlāk nosūtīja uz laukiem, kur dzīvojām pie onkuļa “Zvirgzdu” mājās, kas atradās netālu no tēva celtajiem “Blūmentāliem”. Nevarēju iedomāties, ka tik rūgti vilšos izsapņotajā brīnumzemē. Desmit gadu vecumā sāku mācīties Beļavas pamatskolas apvienotajā 1. līdz 3. klasē. Pēc 5. klasesatkal aizbraucu uz Rīgu, kur apmetos pie tantes. 14 gadu vecumā, kad pabeidzu
7. klasi, viņa nomira. Man vajadzēja iemācīties izdzīvot.
Meklēju izeju no bezizejas
Ja man vēlreiz vajadzētu izstaigāt to ceļu, ko toreiz Rīgā, es nespētu. Tā bija izmisuma pilna bezizeja, kas lika meklēt vismaz kaut kādu risinājumu. Darba meklējumos devos uz fabriku “Māra”, nebūdama pārliecināta, ka tur kādam būs vajadzīgs 14 gadus vecs bērns. Kadru daļas darbiniece tieši norādīja, ka fabrika nav bērnudārzs. Nezinu, kā ienāca prātā, bet teicu: “Labi, ja nevēlaties, ka sāku strādāt, es jau rīt iešu zagt, jo gribas ēst. Ja noķers, pateikšu, ka gribēju strādāt, bet jūs atteicāties dot darbu. Izsauca vienu ceha priekšnieci, tad otru. Tikai trešā bija ar mieru pieņemt darbā, piekodinot, tiklīdz būs kāds pārkāpums, atbrīvos. Otrā rītā jau sešos vajadzēja ierasties darbā, bet es aizgulējos, jo pulksteņa nebija. Trīcošām rokām un kājām skrēju uz fabrikas caurlaižu telpu. Tur man prasīja, kāpēc tik vēlu. Nezinu, kas tobrīd notika, bet atbildēju, ka biju komjauniešu sapulcē. Cehā apsēdos ierādītajā vietā, bira asaras. Pienāca ceha priekšniece un vaicāja, kāpēc raudu. Izstāstīju, kas noticis. Man piedeva, tikai norādīja, lai vairāk tas neatkārtotos. Liels, bet īss bija prieks, saņemot pašas pelnīto pirmo algu. Man to nozaga, bet fabrikā, kurā nostrādāju 15 gadus, bija labi cilvēki, kas palīdzēja. Gāja laiks. 1960. gadā apprecējos, bet 1963. gadā piedzima meita Anita.
Priecājos, ka varu sveikt dienu
Nezinu, vai par nodzīvoto laiku varu sacīt, ka tas ir bijis laimīgs. Varbūt, jo man ir dēls un meita, četri mīļi mazbērni, kas mani atceras. 1991. gadā esmu atgriezusies dzimtajās mājās, kur varu noraudzīties tēva stādītajās kļavās un noglāstīt repuļainos ābeļu stumbrus. Priecājos, ka varu sveikt jaunu dienu un ikdienišķi sīkās rūpēs dalīties ar suni, kaķi un vistām, ka esmu tuvinieku aprūpēta un mīlēta, ka dārzā saplaukst ziedi. Tomēr sirds nespēj atbrīvoties no savādas smeldzes, redzot, kā zem gadu smaguma ieliecas tēva celtās kūts un klēts jumts, kā zālē ieaug viņa liktie pamati, uz kuriem viņš gribēja būvēt verandu, bet līdz galam nepaspēja (svešiem ļaudīm šķita, ka labāk to nojaukt), kā istabās zem soļiem čīkst dēļi, pa kuriem tik ilgi bija lemts staigāt svešiem ļaudīm.
Man jājūtas laimīgai, jo tagad pavasaros varu raudzīties pilošajās lāstekās. Es beidzot esmu atgriezusies brīnumu zemē – mājās, tikai brīnumu tā arī neesmu atradusi.
