Mums katram ir savi atslēgvārdi, kuri iedarbina zemapziņā noraktās domas un emocijas. Tikko likās, ka esi iekšēja miera un līdzsvara pilns cilvēks, bet te – viena frāze, kuru garāmejot pasaka pilnīgi sveši cilvēki, un tu atkal esi aci pret aci ar senu problēmu, sāpi, neatrisinātu situāciju. Visu notiekošo sāc uztver ar atkailinātiem nervu galiem. Un dusmas tevī vārās. Mans tētis tādā reizē iesaka: “Neuzkurini sevi! Nevajag.” Vai esat iedomājušies, ka mūsu mīļā Latvija arī kā cilvēks jūt, cer, viļas? Ko lai domā viņa, sadzirdot, kā kārtējais jaunais, enerģijas pilnais šīs valsts pilsonis radiem, draugiem un paziņām paziņo: “Viss. Man pietiek. Es aizbraucu!” Lieki diskutēt par to, kurp viņš dodas. Protams, projām no savas dzimtenes. Par laimi, atšķirībā no trešvalstniekiem Latvijas iedzīvotāji uz ārzemēm dodas strādāt. Viņi ir gatavi smagam darbam, par ko vēlas arī saņemt atbilstošu samaksu. Jaunieši vēlas savus skaistākos gadus pavadīt cilvēka cienīgos materiālajos apstākļos. Tas ir tik saprotami un reizē arī nav. Šo jauno cilvēku vecāki un vecvecāki pirms 25 gadiem Rīgā piedalījās janvāra barikādēs un bija gatavi atdot dzīvību par Latviju. Kas tad ir mainījies šodien? Nezin kāpēc man negribas vainot jauniešus – tas nav godīgi. Man šķiet, ka vainīgi esam mēs – viņu vecāki un vecvecāki. Kaut ko esam palaiduši garām! Kaut kas mūsu valsts un reģionālajā iekšpolitikā nav bijis, kā vajag. Mēs neesam pratuši būt labi saimnieki, tālredzīgi ekonomisti. Mēs esam reibuši no brīvības saldā vārda, laikus nesaprazdami, ka ar to vien ir par maz.
