Nesen garāmbraucot piestāju, redzot ejam pa ielu pazīstamu sava pagasta iedzīvotāju – kundzi gados. Vārds pa vārdam un viņa izstāstīja man visu savu bēdu stāstu. Esot palikusi bez ģimenes ārsta, jo viņas daktere Gulbenē beigusi praktizēt. Ko tagad darīt, pie kura ģimenes ārsta piereģistrēties? Nebija vēl mana paziņa paspējusi to izlemt, kad, tavu nelaimi, saslimusi. Ar ātro palīdzību tikusi nogādāta Balvu slimnīcā, kur kādu laiku ārstējusies, pēc tam izrakstīta mājās. Taču laikam īsti vesela nebija kļuvusi, jo atkal jau parādījusies augsta temperatūra. Saprazdama, ka bez ģimenes ārsta un zālēm neiztikt, piezvanījusi uz vienas ģimenes ārstes prakses vietu Gulbenē un pieteikusi vizīti. Noteiktajā dienā devusies pie dakteres, taču medmāsa šo nemaz nav laidusi pāri slieksnim. Uzreiz asi pateikusi, ka šajā praksē pietiekot pašiem savu reģistrēto pacientu – veco kundzi nepieņemšot. Norādīja citu dakteri, pie kura lai vēršoties. Tā nu mana paziņa, kurai vecuma un veselības stāvokļa dēļ ir grūti pārvietoties, kājām steberējusi pāri visai pilsētai uz prakses vietu pie tā otra daktera. Taču arī tas viņu nav pieņēmis. Tā arī pateicis: “Cienītā, jūs neesat mana reģistrētā paciente! Atnāciet pie manis vēlreiz pēc četrām dienām, tad es pateikšu, kurā brīdī es jūs varu pieņemt un apskatīt.”
Tā nu mana paziņa – nelaimīga, slima, ar augstu temperatūru – veltīgi bija izbraukājusi Gulbeni. Tajā brīdī es viņu pamanīju uz ielas un piedāvāju aizvest mājās. Kad sieviete izstāstīja savu bēdu, es viņu uzmundrināju: “Bet mums taču pagastā ir pašiem savs feldšeris!” Pa taisno aizvedu kundzi pie viņa. Feldšeris kārtīgi novērtēja pacientes veselības stāvokli un konstatēja, ka sievietei ir plaušu karsonis, un noteica ārstniecisko kursu.
Tad nu gribu sacīt tā. Nedod Dievs, ka arī mūsu feldšeris Ivars Cakuls kļūst lepns kā ģimenes ārsti pilsētā! Tad mums atliks vēl tikai Daukstu dziednieks Andrašs Fazekašs. Paldies viņiem abiem, ka neatgrūž mūs, pagasta iedzīvotājus!
Savu viedokli paužu, bet, kā mani sauc, neteikšu. Kāpēc? Tāpēc, ka arī man savā mūžā vēl pie dakteriem būs jāiet – negribas sakaitināt. Ar dakteriem ir tā, ka nemaz nezināsi, kādas zāles tev izrakstītas: varbūt pareizās, bet varbūt krīta un kaļķa maisījums – labākajā gadījumā.
Es zinu, ka tai māmuļai, kurai pagasta feldšeris palīdzēja, bet kuru ģimenes ārsti pilsētā atraidīja, tas stāsts būtu pavisam citāds, ja viņa medmāsai uz galda būtu nolikusi 5 vai visus 10 eiro. Bet ne katrs vecais cilvēks tā prot, var un grib.
