Ik pa laikam Latviju satricina nepatīkamas lietas. Te rīko raganu medības, dzenot pēdas pašmāju pedofiliem, te, biznesa darīšanas kārtojot, spridzina universālveikalu “Centrs”, te cīnās ar ekstrēmistiem.
Ik pa laikam Latviju satricina nepatīkamas lietas. Te rīko raganu medības, dzenot pēdas pašmāju pedofiliem, te, biznesa darīšanas kārtojot, spridzina universālveikalu “Centrs”, te cīnās ar ekstrēmistiem, kuri pirms valsts svētkiem ieņem Pēterbaznīcu un izsaka draudus. Nu vēl viens nesmukums klāt. Šoreiz palīgā sauc bērni. Tie, kuri šajā dzīvē jau tā ir apdalīti, jo dzīvo valsts apgādībā internātskolā, nevis pie vecākiem. Bērnu liecībās teikts, ka viņus situši gan pasniedzēji, gan vienaudži, bērni izmantoti lauksaimniecībā, bet divas meitenes informē par seksuālu vardarbību. Tas ir briesmīgi. Ja nav mātes un tēva, kas aizstāv, bērns meklē līdzjūtību tobrīd viņiem tuvajos cilvēkos – skolotājos. Bet, izrādās, arī tur nav glābiņa. Vai tiešām vēl joprojām pastāv jēdziens: ja pieder valstij (šajā gadījumā diemžēl tie ir bērni) – tad nepieder nevienam vai gluži otrādi – pieder visiem. Un viens otrs iedomājas: kāpēc savā lauciņā neizmantot darbaspēku, kas nemaksā neko. Un šie bērni nekurnēdami dara, ko viņiem liek, jo, ja nedarīs, būs slikti – viņus bārs vai vēl sliktāk – sitīs. Kur meklēt glābiņu?
Šīs nianses ir tik dažādas un situācijas arī. Bērns nereti tajās jūtas bezpalīdzīgs un neaizsargāts. Un tikai tad, kad vadzis pilns – tas lūst. Protams, bērnam ir jābūt drosmei sacelties un protestēt pret pieaugušo netaisnību vai aizstāvēt sevi. Arī uzdrīkstēties vajag. Bet varbūt tas šoreiz ir izmisīgs palīgā sauciens tikai tāpēc vien, ka vairs nevar izturēt. Kāpēc dzirdīgas ausis, redzīgas acis un jūtīgas sirdis neatradās turpat blakus – skolā, pagastā, rajona centrā? Te ir par ko padomāt. Mums – pieaugušajiem. Ne tikai tagad, kad sācies Adventes laiks un Ziemassvētku labdarības akcijas. Par to ir jādomā ik brīdi.
Valsts prezidente Vaira Vīķe Freiberga, piektdien atklājot Bērnu forumu, teica, ka “bērnu tiesību aizsardzība ir atkarīga ne tikai no likumiem, bet arī no sabiedrības attieksmes pret bērniem”. Viņa uzsvēra, ka nedrīkst neticēt bērniem, arī slimiem bērniem, jo nav iemesla viņus nesadzirdēt un neuzklausīt, “nedrīkst pagriezt muguru nevienam bērnam”.
